#42 Lapkritis Daugavas lokos.

 

 

Daugavas loki manā dzīvē ienāca pirms kādiem 10 gadiem, kad devos meklēt teiksmaino Dinaburgas pili. Internets tai laikā nebija tik attīstīts kā šodien, un gūglē bija atrodamas vien dažas bildes, toties tajās pils uz Daugavas fona izskatījās vienkārši iespaidīgi. Es tai laikā biju jauns, un attiecībā pret daudzām lietām manās zināšanās bija vērojami dziļi robi un romantisks naivums. Labi vēl, ka uz pili devos nevis no Rīgas, bet 50 kilometru attālās Subates, kur bieži esmu pavadījis vasaras.

Nonākot līdz pilij, piedzīvoju skumjas un vilšanos, jo vērienīgas viduslaiku pils vietā es atradu suņu būdas izmēra pils maketu, bet pašas pils drupas bija kautrīgi paslēpušās līdzās esošajos krūmos. Tomēr, meklējot vienu, atradu kaut ko daudz vērtīgāku – Daugavu, kas bija citāda nekā to pazinu līdz šim. Pa Daugavpils durvīm pirmo reizi tā kārtīgi bija ienācis Latgalē – ar tās nelielajiem vecticībnieku koka lūgšanu namiem, sirsnīgajiem cilvēkiem un unikālām dabas ainavām.

 

Kartē raugoties, rodas sajūta, ka Krāslava un Daugavpils vēlējušās būt tuvāk viena otrai un līdz tam līgani plūstošo Daugavu sarāvušas krokās. Šajos skaistajos lokos apmēram divu kilometru attālumā no nelaimīgā Dinaburgas pils maketa pagājušā gadsimta 80. gados tika sākta Daugavpils HES celtniecība. Tomēr, pateicoties sabiedrības iniciatīvai, pirmo reizi Padomju Latvijas pastāvēšanas laikā tika apturēts PSRS valsts plānā iekļauts projekts, kurš jau bija izmaksājis 20 miljonus rubļu.

Vasarā pirms četriem gadiem Daugavas lokos atgriezos ar velosipēdu un bariņu draugu. Daugavas loki mūs savaldzināja pavisam. Mākslīgi izveidotais Tartaks, Lielie un Mazie Muļķi, romantiskā Borovkas baznīciņa ceļa malā. Vasargelišķu skatu tornis ar ainavu, kura savulaik greznoja 10 latu banknotes, ilgi nepazūd no prāta. No Vilmaņu kapiem līdz pašai Krāslavai ved eleganta velo taciņa. Tā skrien kalnā augšā un lejā, priecējot ar izcilām ainavām un vieglu adrenalīna devu.

Šogad pretēji daudziem citiem zelta rudens medniekiem dodamies nevis uz Siguldu, bet uz Daugavas lokiem. Izvēlamies Daugavas kreiso krastu, garām Taborei uz Elernes loku, kur kādreizējā grants karjera bedres pārvērtušās par nelieliem ezeriņiem, kuri kopā ar krastos augošajiem nīkulīgajiem bērziņiem atgādina Tundras ainavas. Rozališķu loka spicē atrodas tāda paša nosaukuma muiža, kura sasniedzama caur pasaku mežam. Tiesa līdz muižai nenonākam, jo ceļmalā saliktas brīdinājuma zīmes, kas informē par privātu teritoriju.

 

Dodoties uz Krāslavu, ceļa malā izslējies Lazdukalna skatu tornis, no kura virsotnes Daugavas loki nav saskatāmi. Vien tālu pie apvāršņa rēgojas neliels Daugavas stūrītis. Pa ceļam, protams, iegriežamies arī Slutišķu etnogrāfiskā vecticībnieku sādžā. Pateicoties siltajam rudens sākumam, koki ir iekrāsojušies spilgti dzeltenās krāsās, īpaši izceļas dažas kliedzoši sarkanas kļavas.

 

 

 

About Author

client-photo-1
Edgars Ražinskis
Astoņos gadus darbojies tūrisma ekipējuma un tūrisma pakalpojumu jomā, kamēr ienākusi doma pieredzi, zināšanas un kaislību realizēt savā uzņēmumā. Velo tūrisms ir Edgara kaislība, ar to ir izbraukāta Latvija un pat pabūts tālajā Ruandā. Piedalījies vairākās ekspedīcijās ar 4x4 gan Krievijas Ziemeļos, gan tālajā Altajā. Stažējies Gruzijā, kur vedis tūristu grupas Kaukāza kalnos un raftinga tūrēs pa straujajām kalnu upēm.

Comments

Leave a Reply