#5 Gaiziņš

Pirmās Latvijas brīvvalsts Vidzemes ceļvedī tūrisma veicinātājs Kārlis Vanags rakstīja: “Gaiziņš ir dzimtenes augstākais kalns… Kad ap Daugavu pie Rīgas jau brauc ratos, Gaiziņa augstienē vēl brauc kamanās, un, kad Zemgalē rudzu lauki jau zaļo, Gaiziņa gravās vēl redzams sniegs”. Tā nu cerībā atrast sniegu, devāmies uz Latvijas augstāko pauguru – Gaiziņkalnu jeb vienkārši Gaiziņu.

Ģeologi noskaidrojuši, ka Gaiziņš ir senākais Latvijas paugurs, un ledāji atkāpjoties to ir izveidojuši pirms apmēram 16 tūkstošiem gadu. Gaiziņš nav tikai Latvijas augstākais punkts – tā apkārtnē izveidotais dabas parks ir unikāla bioloģiskās daudzveidības pērle. Tā pakājē atrodas vairāki ezeri, tostarp, leģendām apvītais Viešūrs, kura gultnē atrodas vismaz četras augstienes, kur katrai dots savs vārds.

Iepriekšējo reizi Gaiziņā biju pamatskolā – klases ekskursijā. Nezinu kā citi, bet mēs ekskursijās to vien darījām, kā centāmies izvest no pacietības skolotājas, tāpēc dabas objektiem vienkārši neatlika laika. No Gaiziņa atceros vien kāpšanu skatu tornī, kas, pateicoties tā kritiskajam stāvoklim, bija asinis stindzinošs pasākumus un piestāvēja jaunu vīriešu varoņdarbiem.

No šī skatu torņa, kas jau pamatos piedzīvoja rupjas celtniecības nepilnības un tā arī nekad netika nodots ekspluatācijā, pāri ir palikušas tikai atmiņas. 2012. gadā, klātesot pārsteidzoši daudziem asu izjūtu cienītajiem, tas tika uzspridzināts. Kā stāsta aculiecinieki, zemessargi padarījuši savu darbu godam, skatu tornis pēc sprādziena sadalījies divās daļās un nogāzies.

Jau pats brauciens uz Gaiziņu ir piedzīvojums. Naktī ir pamatīgi snidzis, tāpēc grants ceļa posms, kas sākas pie iebraukšanas lielajos Kangaros, ir mīksts. Uz tā skaisti iezīmējas daži iesarkani automašīnu atstāti riepu nospiedumi. Zinu, ka daudzi man nepiekritīs, bet man patīk, ka Valsts ceļi tā arī nav spējuši šajā posmā ierīkot modernu asfaltētu šoseju. Braukšanas ātrums te samazinās, ļaujot ieelpot skaisto ainavu. Mežs atrodas tuvāk ceļam, gandrīz ierāpjoties pa mašīnas logiem, un sarkanīgi brūnais ceļa segums skaisti iederas apkārtnē.

Tālāk seko Ķeipenes valnis, no kura paveras tāls skats pāri mežu galotnēm un miglas pielijušām pļavām. Turpat jau ir Līčupe un Ērgļi, no kurienes ceļš garām Pulgoznim, Kāla ezeram un caur pasakainam mežam ved uz Gaiziņu. Esam piebraukuši pie slēpošanas nogāzes, kura tikusi pie bibliska nosaukuma – Golgāts. Gaiziņam ir vairāk nekā simt gadu pieredze, vizinot uz savas muguras kalnu slēpotājus. Pat laikā, kad tas nebija aprīkots ar pacēlājiem ļaudis ceļu augšup mēroja kājām. Gaiziņš bija tik populāra slēpošanas vieta, ka cilvēki ar slēpēm un citiem braucamlīdzekļiem kājām nāca uz Gaiziņu pat no 20 kilometrus tālas apkaimes. Tikai pēdējā laika, populārākiem kļūstot sniega pūtējiem, to ir izkonkurējuši Rīgai tuvāki kalni.

Mašīnu stāvvietā nav daudz, tomēr pie pacēlājiem skanošā popmūzika rada sajūtu, ka te viss notiek. Mēs ar Elizabeti esam nolēmuši diversificēt pieredzi, tāpēc  man līdzi ir slidsoļa distanču slēpes, viņai – snovbords. Uz jautājumu, vai distanču trase ir vaļā, saimnieks atbild izvairīgi, sakot ka esot to nobraucis ar retraku. Viņa sejas izteiksmē izdodas nolasīt, ka tas, ko viņš ir izveidojis, nav gluži slēpošanas trase.

Par to pārliecinos, veicot pirmos 500 metrus, kas nepārtraukti virzās augšup. Ir nepieciešamas vairākas atelpošanās pauzes. Trases lielāko daļu veido nogāzes, un tikai pašā virsotnē kā balvu var izbaudīt īsu slēpojumu pa līdzenumu. Es par to neskumstu – laiks ir saulains, visapkārt skaisti egļu meži, bišu mājiņas. Atpūtas brīžos var apcerīgi vērot ainavu.

20. gadsimta 30. gados izdotajā latviešu valodas konversācijas vārdnīcā ir rakstīts: “No Gaiziņa paveras skaistākā Vidzemes ainava. Skaidrā laikā no šejienes var saskatīt sešu draudžu baznīcu torņus”. Šodien Gaiziņa virsotne ir apaugusi ar mežiem un tikai caur dažām spraudziņām, kuras izveidojušas slēpošanas nogāzes, var pavērties tālāk. Gaiziņkalns atšķirībā no daudzām citām kalnu slēpošanas trasēm ir paugurs, nevis grava, tāpēc te slēpotāji var vērot ainavu, kas nebeidzas pret otru gravas malu, bet sniedzas līdz pat apvārsnim.

Nakšņojam Dāmu paradīzē – viesu namā, kas savā interjerā rūpīgi glabā Padomju mantojuma klātbūtni. Viesu nama saimniece ar entuziasmu stāsta par viesu nama nākotni, kad te taps moderns atpūtas komplekss. Bet pagaidām naudas nav un situācija ir tāda, kā ir.  Dāmu paradīze apsaimnieko slēpošanas trasi, kura sākas tieši no Gaiziņa virsotnes. Domāju, ka pasaulē nav daudz tādu valstu, kur augstākajā virsotnē slēpotāji var nokļūt ar pacēlāju.

No rīta pa logu vērojam, kā pļavā rotaļājas četras, pirmo saules staru sasildītas stirniņas. Brokastīs ēdam sinepju sardeles un omleti ar tomātiem.  Galva ir atbrīvojusies no rūpēm un mazliet sāp slēpju un snovborda zābaku piedzītās kājas. Tās ir laimes sāpes, kuras kādu laiku atgādinās par brīvdienām un pirmdien palīdzēs izturēt skaudro atgriešanos ikdienā.

 

About Author

client-photo-1
Edgars Ražinskis
Astoņos gadus darbojies tūrisma ekipējuma un tūrisma pakalpojumu jomā, kamēr ienākusi doma pieredzi, zināšanas un kaislību realizēt savā uzņēmumā. Velo tūrisms ir Edgara kaislība, ar to ir izbraukāta Latvija un pat pabūts tālajā Ruandā. Piedalījies vairākās ekspedīcijās ar 4x4 gan Krievijas Ziemeļos, gan tālajā Altajā. Stažējies Gruzijā, kur vedis tūristu grupas Kaukāza kalnos un raftinga tūrēs pa straujajām kalnu upēm.

Comments

Leave a Reply