#23 Liela upe – lielas klintis

Sākumā cenšamies tikt pie atsegumiem no muižas puses, bet te vārti ciet un norāde par privātīpašumu. Cilvēkus nekur nemana, vien trīs zirgi vēro mūs un krata savas gudrās galvas. Griežam atpakaļ uz šosejas un piebraucam pie Lielupes no Jumpravas kapu puses. Lielupe ir rāma kā ezers, un ainava atgādina vasaru īstos laukos. Upes otrā krastā redzami pelēki dolomīta atsegumi, kas paslēpušies koku ēnās un ir krietni zemāki par tiem, kurus mēs šodien meklējam.

Gaiss ir tveicīgs un nekustas. Mēs tuvojamies pārītim, kas piesardzīgi brien Lielupē. Skatam paveras iespaidīgs 500 metrus garš un 5 metrus augsts dolomīta atsegums Lielupes krastā, ko šeit mēdz dēvēt arī par Jumpravas klinti. Jumpravmuižas atsegumi skaitās lielākās klintis Lielupes krastos. Internetā atrodamā informācija liecina, ka klints sastāv no cieta, kavernoza, metasomatiska dolomīta, plāna laminārā dolomīta un domerīta, kā arī dažādas krāsas mālu slāņiem.

Šie atsegumi, starp citu ieņem nozīmīgu lomu Latvijas klinšu kāpšanas sporta attīstībā. No 20. gadsimta sākuma līdz 1965. gadam klinšu kāpēji ik rudeni un pavasari pulcējās Daugavas krastā pie Oliņkalna. Uz tā 20 metrus augstās dolomīta nogāzes, dēvētas par Andreja klinti, tika rīkoti gan treniņi, gan valsts mēroga sacensības. Pēc tam, kad Pļaviņu HES ūdenskrātuve appludināja Oliņkalnu, klinšu kāpēji pārcēlās uz šejieni. Tomēr arī šeit viņu prieki bija īsi, jo tiesiskais regulējums nostajas dolomīta pusē un atsegumu izmantošana klinšu kāpšanai vairs netika atļauta.

Lēnām brienam cauri nātrēm un apbrīnojam saules uzsildītās un pirkstu pieskārieniem patīkamās klints ornamentus, pārkares un iedobumus. Mūsu uzmanību piesaista uz klints malas izslējies tornis, kuru sasniedzam uzrāpušies pa vecam dzelzs kāpnēm un izlienot cauri elektriskajam ganam. Izrādās šī ir daļa no 1811. gadā Jumpravas muižkunga veidotajām mākslīgajām pilsdrupām, kuras ir vienas no vecākajām Latvijā. Pilsdrupas celtas pēc tālaika ainavu parku iekārtošanas modes tendencēm. 19. gadsimtā tādas veidot skaitījās aktuāli un romantiski.

Esam nokļuvuši 18. – 19. gs. veidotajā parkā, kur it kā esot aplūkojami vietējo un svešzemju sugu koku un krūmu stādījumi, kā arī kādreizējo muižas īpašnieku baronu Līdinghauzenu-Volfu kapenes. Šobrīd šeit ir ganības, un gar pašu klinti ejošā taciņa no vienas puses ir norobežota ar elektrisko ganu. Pēc brīža nokļūstam līdz ainaviskai gravai, ar nelielu upīti tās pakājē, kura pa tādu kā kanjonu, cauri dolomīta sienas vārtiem ieplūst Lielupē.

Mūs interesē 1.5 m augstā ūdenskritumu kaskāde, tomēr respektējam privātīpašumu un apskatam to no droša attāluma. Izrādās, ka Baronu laikos upīte bija uzdambēta un ūdenskritums nebija redzams. Šodien ūdenskritums ir aizaudzis un tajā ir maz ūdens, tāpēc nekādi iespaidīgie skati nesanāk. Jāņem vērā, ka ūdenskritumam ir sezonāla daba – vasaras mēnešos strauts izžūst pavisam.

Netālu no gravas sākuma, klinšu pakājē iztek neliela urdziņa – Mīlestības avots, kurš pēc dažiem metriem ieplūst Lielupē. Vēl nedaudz tālāk klints iedobē ir novērojamas uzdzīves pēdas. Iedobes griesti ir melni nokvēpuši, savukārt savāktā tukšā tara liecina par dalībnieku alkoholisko dzērienu gaumes daudzveidību. No otra krasta atskan zēna smiekli, kurš šļakstīdams ūdeni, neļauj tēvam mierīgi iebrist upē. Mēs šķendējamies, ka neesam paņēmuši ne dvieļus un peldkostīmus – sēžamies mašīnā un cauri reibinoši dzeltenajiem rapšu laukiem braucam uz Rundāli.

Aptuvens maršruts.

 

About Author

client-photo-1
Edgars Ražinskis
Astoņos gadus darbojies tūrisma ekipējuma un tūrisma pakalpojumu jomā, kamēr ienākusi doma pieredzi, zināšanas un kaislību realizēt savā uzņēmumā. Velo tūrisms ir Edgara kaislība, ar to ir izbraukāta Latvija un pat pabūts tālajā Ruandā. Piedalījies vairākās ekspedīcijās ar 4x4 gan Krievijas Ziemeļos, gan tālajā Altajā. Stažējies Gruzijā, kur vedis tūristu grupas Kaukāza kalnos un raftinga tūrēs pa straujajām kalnu upēm.

Comments

Leave a Reply