#25 Ceļojums uz Latvijas malu: Liepāja-Pāvilosta

Liepāja ir īpaša pilsēta. Jau pats brauciens ar vilcienu uz Liepāju ir dabas kaleidoskops ar mežiem, pļavām un purviem, pie vilcieniem pieradušām stirnām un  pamestām, mežos ieaugušām dzelzceļa stacijām. Te ir pludmale ar īstu jūru un mols, kur makšķernieki no ūdens velk laukā slaidās vēja zivis, kuru zaļās asakas pārsteigs nesagatavotu gardēdi. Tirgus, kurā vienmēr var atrast kādu lauku kārumu. Viesu nams Ezeramāja, kuru esam atklājuši un kurā patīk atgriezties. Hipsterīgā Bulanžērija, kurai ir trīs stāvi, bet tās telpās ir grūti apgriezties un jumta terase, kur saimnieko zvirbuļi – laupītāji. Tie ir tikai daži no iemesliem kāpēc savu gada pirmo veloekspedīciju sākām tieši Liepājā.

Uz Liepāju ir vērts aizbraukt kaut vai, lai pavizinātos pa pilsētas veloceliņiem un pa vienu no tiem mēs izripināmies no pilsētas un garām vecajiem fortiem iebraucam mežā. Knapi esam iesiluši, kad jau nonākam pie Kapsēdes akmens milža, kas  ir augstākais Latvijas dižakmens un atrodas pie bijušās dzelzceļa pārbrauktuves. Tā augstums ir  4,3 metri – ar vairākiem, no malas raugoties, apkaunojošiem mēģinājumiem nespēju uzrāpties tam mugurā.

Akmens ir piedzīvojis dažādas likstas – 20. gadsimtā tas ir pārcietis vairākus šķembu tīkotaju uzbrukumus, bet Pirmā Pasaules kara laikā vācu karavīri akmenī uzšņāpuši uzrakstu Weltkrieg 1914 — 1916. Dižakmens atrodas kādreizējā Baltijas Ledus ezera pārskalotajā līdzenumā, kur to apmēram pirms 10 tūkstošiem gadu  izskalojuši viļņi un izspiedis ledus. Pirms kāda laika pieminējām vēsturisko ledus ezera senkrastu rakstā par Šlīteres Zilajiem kalniem.

Kapsēdes veikalā uzēdam saldējumu, safočējam 18.gadsimtā celtās Medzes dzirnavas un gar pašu Baltijas ledus ezera senkrastu dodamies uz Ziemeļiem. Stāvā, pļavām noaugusī 15 -20 m augstā nogāze skaisti kontrastē ar pretējā ceļa pusē ziedošajiem rapšu laukiem, kuru plašums neļauj skaidri aptvert pie apvāršņa rotējošo vēja ģeneratoru patiesos apmērus. Ceļš praktiski ir bez reljefa, jo braucam gar piekrasti. Mugurā pavējš, ainava rada iespaidu, ka esam kaut kur dienvidu zemēs, satiksme ir reta un autovadītāji apbrauc mūs ar drošu loku.

Pie Medzes muižas nogriežam uz veco labo granteni un dodamies Saraiķu virzienā.  Saraiķos bērni, mūs ieraudzījuši, pamet rotaļas un azartiski sveicina mūs, iespējams notur par ārzemniekiem.  Patīkami būt kādam par notikumu, kaut vai nelielu. Netālu aiz Saraiķiem pa ceļam uz jūru saskatāmi vairāki uz pārdošanu izlikti grausti. Tajos kādreiz mitinājusies  15. radiotehniskās brigāde, kuras uzdevums bijis Padomju savienības jūras krasta robežapsardze.

Tāda sajūta, ka šodien viss zied un ceļa neparastā ainava apbur. Ziedošo rapšu jūra saplūst ar tirkīzzilo jura. Abu jūru gandrīz neticami košās krāsas radījusi šodienas netipiski spožā saule, par kuras augsto radioaktivitāti ziņoja veikala radio. Saraiķu muiža ir paslēpusies koku pudurī, tāpēc te ceļš pazūd pārkārušos zaru tunelī. Pēc brīža jau esam Ziemupē, Padomju armijas bāzes drupas nemaz nemeklējam, vien piestājam pie Ziemupes baznīcas, kuru sens aizliegums kuģu ceļu tuvumā būvēt maldinošus un augstus objektus,ir atstajis bez torņa.

Pie Ziemupes muižas mūs izprašņā viesmīlīgā blakusmāju saimniece Valentīna. Dabujam zināt, ka sakarā ar tuvošajām vēlēšanām, Ziemupi šodien pagodinājuši vietējās partijas pārstāvji. Uz jautajumu, kāpēc pati Valentīna nav tautas namā lidzās citiem ziemupiešiem, Valentīna atbild, ka pavasarī mājās esot daudz darbu, kas svarīgāki par šāda veida tusiņiem. Izbraukuši no Ziemupes piestājam pie Aužuļu dižliepas, kuru pamatīgi apskādējis bēdīgi slavenias 2005.gada orkāns Ervīns.

Ziemupes dabas liegums mūs ierauj pirmatnējos piejūras mežos, kuri pateicoties padomju laiku piejuras teritorijām raksturīgajiem saimniekošanas un atrašanās ierobežojumiem, ir saglabajuši savu pirmatnējo dabu. Pa vienu no stigām nolemjam nobraukt līdz jūrai. Stigas malās atrodamās alus budžas un cigarešu paciņas norāda uz to, ka neesam šeit pirmie. Šeit meži dzen saknes pelēkajās kāpās, kuras kopā ar vēju locītajām priedēm rada savdabīgu ainavu. Jūra ir pelēka un vientuļa, pludmales kāpās iedzīti koka mieti, iespējams vel no Padomju laikiem.

Aizskrienam līdz Akmeņragam, kur izslējusies sarkana 37 metrus augstā sarkanu ķieģeļu bāka, kura brīdina par vienu no kuģošanai bīstamākajiem apvidiem visā Latvijas piekrastē. Akmeņrags pieredzējis vairakas kugu katastrofas – zināmākā no tām ir 1923.gadā notikusī tvaikoņa Saratow uzskriešana uz sēkļa. Tvaikonis kā tvaikonis, kas tur liels, jūs man jautāsiet, tomēr, kā izrādās – Saratow 1919. gadā, kad Rīgā uzturēties nebija droši, uz neilgu laiku kļuva par Latvijas pagaidu valdības mājvietu. Akmeņragā čum un mudž no cilvekiem: te smaržo pēc dūmiem un kūpinātām zivīm, te ir tūristi, kas runā dažādās eiropas valodās. Uz zemes apgūlies zvejnieks, kas tikko pārraides no jūras un nav paguvis noraut savu smago apģērbu. Te ir mežos patvērusies dzīvības šūniņa.

Turpmakajos 10 kilometros līdz Pavilostai es piedzīvoju to, ko labrāt nosauktu par velotūrista katarsi. Desmit kilometri pa, gandrīz aizaugušu, tomēr viegli braucamu meža ceļu, no kura satiksmi ir novirzījis paralēli izbūvētais ceļš ar grants segumu un kurš tuvojoties Pavilostais tikai attālinās. Desmit kilometri bez cilvēkiem, bez trokšņiem, bez ceļmalas mājām, un bez jebkādām civilizācijas pazīmēm. Desmit kilometri pilni ar piejūras gaisu, priedēm, kadiķiem, mētrām un putnu balsīm.

http://balticmaps.eu/?lang=lv&draw_hash=pkhtwv&centerx=326263.4038323261&centery=6307269.892035853&zoom=5&layer=map&ls=o

Distance: ~52 km.

About Author

client-photo-1
Edgars Ražinskis
Astoņos gadus darbojies tūrisma ekipējuma un tūrisma pakalpojumu jomā, kamēr ienākusi doma pieredzi, zināšanas un kaislību realizēt savā uzņēmumā. Velo tūrisms ir Edgara kaislība, ar to ir izbraukāta Latvija un pat pabūts tālajā Ruandā. Piedalījies vairākās ekspedīcijās ar 4x4 gan Krievijas Ziemeļos, gan tālajā Altajā. Stažējies Gruzijā, kur vedis tūristu grupas Kaukāza kalnos un raftinga tūrēs pa straujajām kalnu upēm.

Komentāri

Atbildēt