#98 Ērģeļu klintis–Berlīne–Rauna

Mūsu dabas ceļojumi, vispārīgi izsakoties, ir iedalāmi divās kategorijās. Pirmajā ietilpst brauciens ar auto – kad mēs piestājam konkrētās vietās, uzņemam foto un dragājam uz nākamo punktu vai sliktākajā gadījumā uz mājām. Šādi ceļojumi gadās tad, kad esam slinki, mums ir maz laika, vai vieta, mūsuprāt, nav tā vērta, lai veltītu tai daudz laika. Pēc

#67 Lorupes četri gadalaiki

Dienā, kad visā pasaulē atzīmē Zemes stundu, bet mūsu senči kādreiz esot svinējuši vienu no Māras dienām jeb Kāpostnīcu, mēs, paprāvā bariņā, dodamies pārgājienā pa dabas bagātību ziņā neizsmeļamo Siguldas apkārtni. Mūsu 67. dabas brīnumam esam izvēlējušies Lorupi, kura kādreiz bija slavena ar savu gleznaino ieleju. Taču Padomju laikos celtais tilts pār ieleju ienesa ainavā

#64 Ratnieku labā daba

Gauja posmā starp Siguldu un Līgatni, pateicoties apkārtnes ģeogrāfiskajām īpatnībām, sapulcina sevī īpaši spilgtas upītes un strautus, kas īsi pirms pievienošanās lielajai upei, tek pa dziļām un noslēpumainām gravām. Daudzas no tām ir iekļautas Nurmižu gravu rezervātā, kurā atrašanās ir atļauta vien ar Dabas aizsardzības pārvaldes atļaujām, tomēr vēl vairāk ir tādu, kas ir brīvi

#63 Piķenes kraujas zelta un sudraba leduskritumi

Bijām tā pārņemti ar redzēto Krauļukalna leduskritumu Braslas upes krastos, ka nolēmām, pirms braukt mājās, piestāt Krimuldā pie Piķenes kraujas. Gauja bija aizsalusi, kas, piekritīsiet, pēdējos gados nav pārāk bieža parādība. Saule pēc ilgiem laikiem sildīja,cikspēja, un bija izdzinusi cilvēkus ārā. Otrā Gaujas krastā skanēja smiekli, vecāki pastaigājās kopā ar bērniem, un suņi vārtījās sniegā.

#60 Slavaskārais Gūtmaņa grotas noslīdenis.

Ar vecākiem bērnībā vismaz reizi gadā braucām uz Siguldu. Atceros, ka līdz trošu tramvajiņam viss vēl bija daudzmaz ciešami, bet, kad bija jāvelkas tas gabals no Turaidas atpakaļ uz Siguldas dzelzceļa staciju, garām kaut kādām garlaicīgām alām, pāri tiltam un tad augšup kalnā, kuram nav gala… nu tas bija pāri maniem bērna spēkiem, un tēvs