#1 Šlīteres zilie kalni

Ideja par to, ka brauksim tieši šajā virzienā radās kādā augusta vakarā – gribējām mežus, laukus un jūru –tā, lai būtu maz cilvēku, bet daudz dabas. Plānojām noiet pēc iespējas vairāk, tāpēc atmetām ideju par telti un Depo nopirkām tentu (2×3 m) ar šņorēm.

Rīga–Mazirbe
IMG_20160603_224320
Ceļš uz Mazirbi sākas ar sastrēgumu, kas stiepjas no Salu tilta līdz Spicei (ja ir iespēja, no Rīgas jāizbrauc pirms sastrēguma stundām), tomēr jau aiz Slokas, iebraucot rāmajos zvejniekciemos, darba nedēļas spriedzes atspere lēnām sāk atlaisties. Pēc Kolkas raga autobuss strauji rauj uz dienvidiem, esam Slīteres mežos, kur īsā laikā ceļmalā redzam iztrūkstamies stirnu un buciņu. Straujums kādā nomainās ainava ir relaksējošs un signalizē, ka esam nonākuši citā – unikālā realitātē. Slīteres Nacionālais parks jau gandrīz gadsimtu ir pasargāts no saimnieciskās darbības, un izceļas ārkārtīgi daudzveidīgu ekosistēmu. Ne velti Latvijas pirmās brīvvalsts laikā to sauca par Šlīteres dabas pieminekli.

IMG_20160604_222946Mazirbē mūs izlaiž pie Lībiešu tautas nama, pārējie autobusa pasažieri klusām uzsūcas apkārtējā ainavā un pazūd. Zvejnieku viensētas izskatās kā no Brīvdabas muzeja, klusas un neapdzīvotas. Mājas ir apjoztas ar zemām sētiņām, nekur nemana suņus, kas citviet, jo īpaši Latgalē, ceļiniekiem sagādā papildu adrenalīnu.

Nometni ierīkojam apmēram 2 km no Mazirbes, pie pašas jūras. Ūdens ir silts kā piens, sagaidām mirkli pirms saulrieta un laižam pa pliko nopeldēties. Pludmale ir tukša, tikai lidmašīnas mūs sveicina ar baltajām ledus kristālu svītrām, un uz Irbes šaurumu peldošie kravas kuģi sūta pa retam vilnītim. Vakariņās kuskuss ar gaļu, melna tēja un viegla priežu šūpošanās. Krēslot sāk vēlu, bet pilnīga tumsa tā arī neiestājas.

IMG_20160604_125328Mazirbe–Šlītere
No rīta, paēduši spēcinošās auzu pārslas, dodamies uz Mazirbes kafejnīcu iedzert kādu kafiju un apēst sklandrausi, bet kafejnīca ir ciet, tāpēc nākas samierināties ar lībiešu vēstures līkloču foto ekspozīciju. Vēlāk dodamies uz Šlīteri. Maršruta izmaiņas mūsu ceļam klāt pieliek apmēram 5 km,bet mēs nebēdājam.

Apmēram 4 km mērojam pa asfaltu,bet, lai nogrieztu līkumu, dodamies mežā, kur pa stigām, brienot cauri Juras laikmeta cienīgām papardēm un ģībstot no dabas daudzveidības, nonākam nelielā pļaviņā. Apmēram 40 m attālumā sakustas ainava, un četras rūsganas muguras riksīšiem šķērso pļavu un pazūd krūmos. Mēs sastingstam, nekad neesam redzējuši mežacūkas tik tuvu. Galvā sāk maisīties stāsti par mežacūkām, kas laikā, kamēr sivēni vēl nav paaugušies mēdz būt agresīvas. Noskatām koku ar kāpšanai ērtiem zariem un, lai pasvītrotu savu vietu barības ķēdē, izdodam vairākus šausminošus skaņas signālus. No krūmiem izskrien vēl četri tēli, no kuriem viens apstājas un ilgu laiku raugās mums tieši acīs. Rukša sejā interese mijas ar dziļu vienaldzību, pēc brīža tas attopas un vieglā riksī pazūd meža biezoknī, pa ceļam salaužot pāris satrunējušu koku zarus.

IMG_20160604_125411
Lai paaugstinātu mūsu kaujas spējas, apbruņojamies ar lielāko atrodamo koka gabalu un dodamies tālāk. Esam sasnieguši Zilo kalnu nogāzi, kas viscaur nosēta ar meža lokiem jeb lakšiem, kas zied kā traki un izplata patīkamu svaigu loku aromātu. Šlīterē apmeklējam Šlīteres bāku, kas ir kļuvusi par modernu tūrisma punktu. Savukārt Mežkunga mājas pagalmā dundžiņu valodas pavadījumā norisinās svētku koncerts, vietējie amatnieki tirgo savus izstrādājumus, var garšīgi paēst un nopirkt kūpinātas zivis. Arī mēs iekrītam tirgotāju valgos – izdzeram ne tikai dienišķo kafijas tasi, bet arī nogaršojam kazas piena saldējumu un mielojamies ar laša steiku, kas veikli no mūsu pusdienu ēdienkartes izstūma līdzpaņemtās desmaizes.

Paradoksāli, ka tieši šeit, Mežkunga mājas tikko pļautajā zālienā, nevis iepriekš bristajos džungļos, katram no mums uzbruka pa ērcei. Tomēr ilgi nebēdājām, atsvabinājāmies no mazajiem asinssūcējiem un devāmies tālāk.

Šlītere–Melnsils

IMG_20160605_111116Ceļš uz Melnsilu sākas pa klusiem mežu un grants celiņiem, kuros nesastopam ne automašīnas, ne cilvēkus. Aiz Cirstes griežam pa kreisi un gar karjeru nonākam īsajā, bet skaistajā kanjonā, ar meža loku noaugušām nogāzēm un smilšakmens atsegumiem. Lai nokļūtu uz Latvijas mežu izveidotā ceļa, veicam vēl vienu kāpienu augšup Zilajos kalnos un pa azimutu, cauri mežu biezoknim atrodam stigu, pa kuru nonākam uz ceļa. Šo daļu mēs nosaucām par Slīteres safari. Īsajā ceļa gabalā no krūmiem aizbiedējam neapmierinātu alni, kurš norūca un lempīgi ieskrēja mežā, bet trīs briežu mātes ar diviem maziem bembijiem pamanījās mums parādīties pat divreiz. Savukārt viena ziņkārīga stirna mūs sagaidīja pienākam pavisam tuvu klāt un tikai tad devās savās darīšanās.

Atlikusī gājiena daļa ir pa klusiem celiņiem, ainava nomainās uz piejūras priežu mežiem, riet saule un tālumā aizlec vēl divas stirnas. Pāris kilometrus pirms Melnsila iekārtojam nometni, ķermenis ir patīkami noguris, uz lēnas uguns gatavojam makaronus ar pupiņām un tunci tomātu un čili mērcē. Saule ir norietējusi, bet ārā ir gaišs, tāpēc pirmos odu uzbrukumus izdodas atvairīt tīri labi, tomēr acis līp ciet un ir skaidrs, ka riebīgie asinssūcēji šonakt labi paēdīs.


Melnsils–KolkaIMG_20160605_113603
Melnsilā ierodamies agri, esam izslāpuši un taisnā ceļā dodamies uz veikalu. Maršrutā sastaptās upītes drīzāk atgādina purvu notekgrāvjus, tāpēc ūdens, arī izvārīts, nezaudē riebīgo garšu un krāsu. Šī iemesla dēļ vēlams nodrošināties ar dzeramo ūdeni jau laikus. Pie veikala vietējā jaunatne jau ir ieņēmusi savas vietas, daži malko alus dzērienus, bet citi svētdienas pavadīšanai sagatavojušies nopietnāk un cilā 0,7 l šņabja pudeli.

Uzreiz aiz Melnsila robežas dodamies mežā un apmēram 4 km mērojam pa taciņu, kas līkumo pa pašu stāvkrasta malu. Pa labi no mums ir spilgti zila jūra, bet pa kreisi – ziedošiem brūklenājiem un spilgti zaļām sūnām pilni priežu meži. Atlikušo ceļa daļu līdz Kolkas ragam ar vēja sapūstām sejām un smaidu uz lūpām veicam vienā rāvienā. Te ieturam pusdienas un ejam uz Kolku.

No jūras tuvojas tumši zils mākonis, bet tas mūs tikai pabiedē un aizpeld Rīgas virzienā.  Kolkā elpojam svaigo gaisu un lēkājam klasītes. Vienīgajā Kolkas kafejnīcā apēdam auksto zupu. Pēc brīža esam autobusā, kurš mūs ar saknēm izrauj no Slīteres mežiem un iemet Rīgas nezāļu kaudzē. Nekas. Mēs atgriezīsimies un izaugsim te vēlreiz.

Šeit atrodams aptuvens ceļojuma maršruts. Tomēr tā kā Slīteres Nacionālajā parkā ietilpst teritorijas, kurās cilvēku atrašanās tiek īpaši regulēta, silti iesakām, plānojot pārgājienus, pārliecināties par tiesisko regulējumu teritorijās, kuras šķērso maršruts.

About Author

client-photo-1
Uldis Žimants

Comments

Leave a Reply