#86 Buļļu sala – lielākā Latvijas sala.

Brauciens uz Latvijas lielāko salu jau ir ko vērts. Plašās Spilves pļavas rada sajūtu, ka esi izbraucis no pilsētas un strauji sāc attālinātie no stresa un pilsētas jezgas. Un tad pēkšņi tu iebrauc Bolderājas republikā, vietā ar lielām mājām, augstiem krāniem, baznīcu un, iespējams, garšīgāko kebabu pasaulē. Tepat jau tilts pāri Buļļupei uz Daugavgrīvu, no tā paveras skats uz Mīlestības salu, kas radusies tikai 19. gadsimtā no Daugavas sanesēm. Ļaudis melš, ka savu nosaukumu saliņa ieguvusi dēļ notikumiem, kas šajā aizaugušajā un grūti pieejamajā nostūrī risinājušies starp Daugavgrīvas zaldātiem un Bolderājas zvejnieku meitām.

Vairāk par Buļļu salas nosaukuma un ģeogrāfisko veidošanos var lasīt mūsu #13 rakstā par Bolderājas kāpu. Pieminēšanas vērts ir tas, ka Buļļu sala ir izveidojusies vien pirms 263. gadiem, kad ledus sanesumi Lielupi novirzīja pāri kāpu joslai, izraujot tai patstāvīgu ceļu uz jūru. Līdz tam Lielupe faktiski bija Daugavas pieteka, kura Likteņupei pievienojās vietā, kur tajā pašreiz ietek Buļļupe.

Buļļu jeb Daugavgrīvas sala, kā to mēdz dēvēt, ir spilgtiem kontrastiem pilna. Pirmkārt jau pati Daugavgrīva ar savu industriālo un militāro mantojumu, Memmes pļavu dārziņu kooperatīvu un Padomju laiku daudzstāvenēm. Tai seko, es atļautos apgalvot, visai greznie Rītabuļļi, kuros gan ir pa kādam nesakoptākam kaktam, tomēr vairums ēku te ir stilīgi modernas. Salas pašā galā, kur beidzas visi ceļi, atrodas romantiskākais Rīgas nostūris – Vakarbuļļi.

Pirmo reizi Vakarbuļļos nokļuvu pirms 13 gadiem un mani šī vieta apbūra. Darba vajadzībās braucu uz šejeni vismaz reizi nedēļā, dažreiz biežāk un dažreiz vienkārši tāpat. Atšķirībā no citām līdzīgām vietām, Vakarbuļļi nav pārvērtušies par lepnu savrupmāju rajonu, bet vairāk atgādina idillisku lauku nomali. Lielupe, Buļļupe, netālā jūra un Vakarbuļļu dabas liegums iekļauj Vakarbuļļus omulīgā dabas azotē.


Pa Bullēnu ielu nokļūstu uz Vakarbuļļu ielas. Visapkārt ūdens, daba, burulaivas. Ir pievakare, stunda pirms saulrieta. Daba ir apklususi. Pa Buļļupi Rīgas virzienā klusi, kā uz pirkstgaliem aizpeld motorlaiva. Cilvēki pagalmos rosās, pļauj zāli, grābj sakritušos ābolus. Kādā pagalmā sieviete ar elektrisko slīpmašīnu, apstrādā koku, tomēr skaņa, šķiet, ir klusāka, nekā tai vajadzētu būt. Te mājo reti sastopams klusums, pie kura manas, Rīgas nemitīgo fona trokšņu nogurdinātās ausis nespēj uzreiz pielāgoties.

Pāris mājas tālāk upes krastā ir apskatāmi tēlnieka Paula Jaunzema darbi, kuru skaits kopš manas pirmās viesošanās ir vairākkārtīgi pieaudzis. Vakarbuļļos, kā jau visās vietās, kur iemītnieki viens otro atpazīst jau pēc soļu skaņas, jūtos kā gruzis kurpē, tāpēc dodos uz putnu vērošanas torni, kas atrodas Daugavgrīvas rietumu galā. Esmu paķēris līdzi binokli. Putnu nav, tāpēc vēroju govis un cilvēkus, kas dodas jūras virzienā un atpakaļ.

Rakstot šo piedzīvotā aprakstu, biežāk kā jebkad gribas lietot vārdu “romantisks”. Varbūt tāpēc, ka ir pievakare, varbūt tāpēc, ka ilgojos pēc sievas, kura uz nedēļu ir prom. Un arī, vērojot saulrietu pie Daugavgrīvas bākas, kurai piekļuve mirstīgajiem ir iespējama tikai no pludmales, to nevaru nosaukt nekā citādi, kā vien par romantisku. Pat četri milzu kuģi, kas tālumā gaida ieiešanu Daugavā, izskatās romantiski.

 

 

About Author

client-photo-1
Edgars Ražinskis
Astoņos gadus darbojies tūrisma ekipējuma un tūrisma pakalpojumu jomā, kamēr ienākusi doma pieredzi, zināšanas un kaislību realizēt savā uzņēmumā. Velo tūrisms ir Edgara kaislība, ar to ir izbraukāta Latvija un pat pabūts tālajā Ruandā. Piedalījies vairākās ekspedīcijās ar 4x4 gan Krievijas Ziemeļos, gan tālajā Altajā. Stažējies Gruzijā, kur vedis tūristu grupas Kaukāza kalnos un raftinga tūrēs pa straujajām kalnu upēm.

Komentāri

Atbildēt

one × 4 =