#74 Pie fejām un vienradžiem Aklajā purvā

Pa ceļam no Daudzeses uz Zalvi, nedaudz pēc tam, kad ceļš šķērso Viesītes upi, sākas 7 kilometrus garš, ideāli taisns ceļa gabals. Latvijā ir daudz taisnu ceļa gabalu, tomēr šis ir īpašs ar to, ka tam abās pusēs plešas sens, tumšs un brīnumains mežs. Bērnībā un jaunības gados, kad, dodoties uz laukiem, katru nedēļu braucām tam cauri, mašīnā parasti kļuva klusāks. Man šķita, ka esam nonākuši pasaku valstībā, un tūlīt no meža nāks laukā brieži un lāči, un koki, izstiepuši savus zarus, centīsies mūs sagrābt un ievilkt pie sevis. Šodien viss mierīgi, un mēs īsi pirms Daudzeses griežam Aklā purva virzienā.

Šejienes ceļi, pateicoties Latvijas valsts mežu gādībai, daudzviet ir krietni labāki nekā pilsētās un tik plati, ka pa tiem var braukt ar tankiem. Tomēr ir atrodami arī mežu celiņi ar divām knapi saskatāmām risēm, kuras retā lietojuma dēļ, sākušas aizaugt. Brauciens pa šādiem celiņiem ir rāms un liegans, visapkārt esošais mežs atgādina pasaku zemi, kurā dzīvo elfi un laumas. Citviet, jo īpaši  liegumos, kur mežu darbi ir stingri ierobežoti, šādi kādreizējie ceļi jau ir aizauguši ar papardēm un atrodami vairs tikai kartēs.

Mums palaimējas redzēt divas vientuļas briežu mātes, gurdeni šķērsojam ceļu. Pie pagrieziena uz takām satiekam vecu opelīti, kuram šodien divi šoferi. Tikko pilngadīgs puika paņēmis savu vismaz divreiz jaunāko asistentu klēpī, un abi plati smaidīdami pazūd tālēs. Vietā, kur sākas koka laipa nav atrodama miskaste, bet pat neskatoties uz to apkārtne ir neparasti tīra. Mētājas tikai viena cigarešu paciņa un pāris benčiku, bet no ierastajiem mežu “iemītniekiem” – divlitrenēm un skārda bundžām – ne miņas. Laikam tāpēc, ka atrodamies pārāk tālu no apdzīvotām vietām un šis objekts nav starp populārākajiem tūrisma punktiem.

Purvā iestājies novakares miers – kad tālumā nedzird mašīnas, vien saraustīts dzeguzes solo. Siltā saules gaismas ņirboņa spilvu ziedos purvu pārvērš par zvaigžņotām debesīm, bet vaivariņu ziedēšana piešķir krāšņus akcentus. Mēs ejam un kaifojam, tomēr satriecošāko pārsteigumu mums purvs ir pietaupījis takas galējā punktā. Daba te bija radījusi ezeru ar savdabīgu nosaukumu un pasakainu ainavu. Mūsu iztraucēta pacēlās meža zoss un likās, ka tai nopakaļ pacelsies vienradži un fejas. Pēkšņi pazuda odi, apklusa dzeguze un ezers pārvētās par spoguli. Tik skaisti tur bija.

 

About Author

client-photo-1
Edgars Ražinskis
Astoņos gadus darbojies tūrisma ekipējuma un tūrisma pakalpojumu jomā, kamēr ienākusi doma pieredzi, zināšanas un kaislību realizēt savā uzņēmumā. Velo tūrisms ir Edgara kaislība, ar to ir izbraukāta Latvija un pat pabūts tālajā Ruandā. Piedalījies vairākās ekspedīcijās ar 4x4 gan Krievijas Ziemeļos, gan tālajā Altajā. Stažējies Gruzijā, kur vedis tūristu grupas Kaukāza kalnos un raftinga tūrēs pa straujajām kalnu upēm.

Komentāri

Atbildēt

2 × five =