#70 Aclejas visuredzošie avoti

No Rendas ciema dodamies Usmas ezera virzienā, kur pa ceļam ir ieplānots apskatīt noslēpumaino Acleju. Ceļš ved gar Lielrendas muižās augļu dārzu. Ir agrs un neparasti saulains pavasara rīts, kas putnus ir padarījis trakus aiz laimes. Te simtiem dažādas putnu skaņas rada tādu troksni, ka mēs knapi dzirdam viens otru. Pēc brīža šķērsojam plašu lauku un celiņš pazūd mežā, kur 100 metru distancē pielasām pirmo atkritumu maisu pilnu ar iztukšotu alkohola taru. Mēs mežā esam ciemiņi un cik mūsu spēkos cenšamies aiz sevi dabu atstāt nevis tādu pašu, bet tīrāku.

Usmas ezera apkārtne var lepoties ar īpaši plašiem mežiem un tā ir reti apdzīvota. Iespējams tam par iemesu kalpoja tas, ka tikko nokusis sniegs un mēs te esam pirms pavasara talkām, tomēr visspilgtāk no šī divu dienu gājiena atmiņā paliks ciniskais kontrasts starp žilbinoši skaisto dabu un sirdi plosošo netīrību mežos, ceļmalās un ezera krastos. Vietā kur ceļš šķērso Dzelzāmurupīti, kāds bija izgāzis vismaz simts stikla pudeles, un ja vien tās netiks savāktas, daba ar tām cīnīsies vairākus gadsimtus.

Tālāk daba kļūst aizvien mežonīgāka. Mans skaļais šķaudiens, kurš dažkārt nobiedē arī mani pašu, no pļavas iztramda, divas rubeņu vistas. Tas gan ir tikai minējums, jo rubeņu mammas nezinātājam viegli sajaukt ar medņu mammām, vai rubeņu jaunuļiem. Mežā pazūd zaķis, pēc brīža stirna un gaisā riņko zosu bari. Netālu no mums ceļu pārskrien un apstājas milzīgs briedis, arī mēs sastingstam. Briedis ir labā noskaņojumā un jūtas droši, tāpēc mums ir iespēja viņu vērot. Pēc neilga laiciņa viņš mūs ir saskatījis un intensīvi osta gaisu, paiet pāris soļus mums pretī, atskārš, ka mēs esam cilvēki, strauji salecas un pazūd mežā.

Brieži acīmredzot te nav retums, jo pēc brīža redzam trīs biežu mammas ar diviem mazuļiem. Brieži ilgi skrien paralēli ceļam, dodot mums iespēju apbrīnot šo dzīvnieku vieglumu un grāciju. Rodos priekšstats, ka tie skrien pa līdzenu parketa grīdu, nevis celmiem klātu izcirtumu. Pēc brīž ceļš šķērso melnu lēni plūstošu upīti ar zemiem, ģeometriski precīzi veidotiem krastiem. Rūpīgāk ieskatoties atklājas, ka upītes ūdens ir kristāldzidrs un tās tumšā kūdrainā gultne veido optisku ilūziju. Dodamies pret straumi, nolemjot, ka tā visticamāk sākas Aclejas avotos.

Gājiens pa dzīvnieku iemītām taciņām ir viegls un ainavisks. Daba te ir savdabīga un noslēpumaina. Apmēram pēc 10 minūšu gājiena, upīte pārvēršas par purvainu dīķīti, tomēr pēc neliela gabala turpinās atkal, met līkumu un pēkšņi beidzas. Straumes te vairs nav un ūdens šķietami stāv. Negribas ticēt, ka tas arī viss, un pēc īsas izpētas atrodam vietu, kur kanāliņš atsākas. Rodas sajūta, ka mēs staigājam pa otro stavu, jo soļi dobji atbalsojas kaut kur zemāk. Pusdienas saule ļauj mums ielūkoties nelielajiem dobumiem līdz pašam dibenam, no kurienes uz mums skatās dzidras, pat zilganas acis.

 

Avotos ir apstājies ne tikai ūdens bet arī laiks, apkārt nedzird putnu dziesmas un tajos esošās kritalas izskatās, kā pārakmeņojušās. Lai arī nedaudz biedējoši, tomēr šeit gribas palikt ilgāk. Līdzās, stāvs kā siena, izslējies kailais Abavas senlejas krasts, caur kura vērtīgajiem iežiem skalojas Aclejas avotu ūdens. Piecdesmit metrus no krasta virsotnes sākas karjers,kurš tīkoja pēc šiem iežiem, tomēr tā izplešanos Aclejas virzienā apstādināja dabas liegums. Šodien karjera ūdeņos saimniekoja lauči, pīles un divi dusmīgi gulbji.

 

About Author

client-photo-1
Edgars Ražinskis
Astoņos gadus darbojies tūrisma ekipējuma un tūrisma pakalpojumu jomā, kamēr ienākusi doma pieredzi, zināšanas un kaislību realizēt savā uzņēmumā. Velo tūrisms ir Edgara kaislība, ar to ir izbraukāta Latvija un pat pabūts tālajā Ruandā. Piedalījies vairākās ekspedīcijās ar 4x4 gan Krievijas Ziemeļos, gan tālajā Altajā. Stažējies Gruzijā, kur vedis tūristu grupas Kaukāza kalnos un raftinga tūrēs pa straujajām kalnu upēm.

Komentāri

Atbildēt

five × three =