#8 Rauna

Tikko atguvušies no iespaidiem, ko radījis varenais Septiņavotu ūdenskritums, dodamies tālāk – Raunas upes virzienā. Lai izkļūtu no Kazu gravas, mērojam labu gabalu pa purvaino pļavu, šķērsojam Triečupīti pa mākslīgi izveidotu sašaurinājumu un atkal līšus rāpjamies augšā stāvā gravā.

Pa mežu cenšamies izmanevrēt tā, lai neattaptos kādā pagalmā, jo pieredze rāda, ka lauku sētās suņi bieži ganās savā vaļā un nelūgtus viesus biedē ar skaļām rejām un ātrām kājām. Nonākam uz celiņa, kuru no abām pusēm ieskauj tālu pārskatāms tīrums, kas ietīts klusā dūmakā. Nedaudz tālāk draudīga zīme – nepiederošiem ieeja aizliegta. Saimnieks savas teritorijas sargāšanai pieiet radoši –ceļa malā iespraudis mietu ar dzīvnieka galvaskausu.

Mirkli vēlāk nonākam nelielā apdzīvotā vietā ar nosaukumu Garkalne. Te, malkas šķūnīšu un ābeļdārzu ielenkumā, lepni izslējies divstāvīgs, padomju laikos celts daudzdzīvokļu nams. Šādi nami lauku iedzīvotāju kolektivizācijas nolūkā tika izbūvēti gandrīz katrā ciematā. Dažviet iespēja baudīt teju pilsētas komfortu tika rasta, šādas divstāvu bloku mājas būvējot klaja lauka vidū. Daudzas ir kļuvušas par spoku mājām, tomēr šajā vēl aizvien kūsā dzīvība. Mājas pagalmā, kā jau to bieži var pamanīt, izvietotas tik daudz automašīnas, lai katram iemītniekam pienāktos vismaz trīs – opelis, bmw un volksvāgens. Pie ciematiņa robežām redzam labi koptus mazdārziņus, kas ļauj spriest, ka nama iemītnieki, pretēji globalizācijas centieniem, nav spējuši pretoties kaislībai pret zemes darbiem.

Aiz dārziņiem mēs griežam pa kreisi un turpinām doties Raunas virzienā. Rudenī nopļautie lauki ir piebārstīti ar siena pakām, kas satītas baltās plēvēs. Nedabiskā ainava, ko veido plašajos laukos kārtīgi izvietotie baltie tīstokļi, šķiet pat pievilcīga. Pietuvojoties mežmalai, mūsu celiņš pazūd biezoknī, kur egļu zari veido portālu, kas ieved pasaku valstībā. Ejam pa senu egļu mežu, brienam pa sūnām, priecājamies, ka mežs ir tīrīts un kājas neķeras. Meklējam Vanderu iezi. Tas nav populārs tūrisma objekts,  uz to neved ne norādes, ne taciņas, un tā apkārtnē nemētājas tukšas pudeles. Brīdis,  kad esam to atraduši, līdzinās bērna priekam, saiņojot vaļā Ziemassvētku dāvanu. Tālu lejā vijās Rauna, un mēs stāvam kraujas malā, kas uz visām pusēm ļauj apskatīt Raunas lokus un tās sarkanos atsegumus.
Nepilna kilometra attālumā atrodas Raibās klintis, kuru sasniegšana mums sākumā šķiet tīrais nieks, tomēr jau pēc 100 metriem, kad slapji un nosmulējušies izlienam no kārtējās gravas, saprotam, ka mežs mums ir metis izaicinājumu. Mēs to ar prieku pieņemam. Priekšā mūs gaida kritušu koku ordas, krūmu armijas un gravas, kas mums uzglūn no labi iekārtotiem slēpņiem. Kad nonākam pie upes, zem kājām var manīt kādreizējās taciņas liecības. Raibās klintis ir skaistas, bet to nepieejamība tās padara vēl skaistākas.

Ceļš no Raibajām klintīm līdz Vaives dzirnavām paiet ātri. Iesākumā taka ir aizaugusi, bet ar katru nākamo soli tā kļūst tīrāka, bet solis –raitāks. Vieta, kur Vaive ietek Raunā, liek mums griezties nost no noslēpumainās Raunas, kura , sārtās klintis paslēpusi mežos, lepni turpina plūst uz Gauju. Šis ir pārgājiens tiem, kas gatavi maldīties, klupt un gāzties, un tiem, kas vēlas atklāt paši, nevis sekot norādēm.

Izstaigājuši romantiskās Vaives dzirnavas, dodamies uz Priekuļiem. Te vietējā veikaliņā nopērkam pāris belašus un limonādes bundžiņu. Pirmais autobuss, kuram mūs būtu jānogādā līdz Cēsīm, neatnāk, tāpēc turpmāko pusstundu pavadām veikalā, tēlojot neizlēmīgus klientus, kas svārstās starp zeķu vai svecīšu iegādi. Nākamais autobuss ierodas laikā, mēs ieņemam vietas biznesa klasē, par ko liecina pie sienas pieskrūvētā galda lampa, turklāt tā darbojas. Autobuss mūs pieved pie Cēsu dzelzceļa stacijas, kur sastopam nelielu ceļotāju grupiņu ar suni. Grupiņas dalībnieki pateicas organizatoram par lielisko pārgājienu un par to, ka izvilcis viņus ārā no mājas. Savukārt mēs ceram, ka šis stāsts palīdzēs no mājas izvilkt kādu no jums, jo Latvijas daba ir brīnums, kuru piedzīvot ir ļoti vienkārši. Tikai jāgrib.

 

 

About Author

client-photo-1
Edgars Ražinskis
Astoņos gadus darbojies tūrisma ekipējuma un tūrisma pakalpojumu jomā, kamēr ienākusi doma pieredzi, zināšanas un kaislību realizēt savā uzņēmumā. Velo tūrisms ir Edgara kaislība, ar to ir izbraukāta Latvija un pat pabūts tālajā Ruandā. Piedalījies vairākās ekspedīcijās ar 4x4 gan Krievijas Ziemeļos, gan tālajā Altajā. Stažējies Gruzijā, kur vedis tūristu grupas Kaukāza kalnos un raftinga tūrēs pa straujajām kalnu upēm.

Comments

Leave a Reply