#73 Pūsēnu kalns – meža kāpa ar skatu uz jūru

Liepājā pārvietoties ar velosipēdu ir kaifs. Rīga šajā jomā Liepājai var pienest ūdeni. Mēs pa Ganību ielas filigrāno veloceliņu dodamies Nīcas virzienā. Sasniedzot pilsētas robežu, veloceliņš strauji apraujas, tomēr arī brauciens pa šoseju ir komfortabls, satiksme nav intensīva, un autobraucēji ir pieklājīgi. Tikko sākušas ziedēt ābeles un ķiršu koki, vietām jūtama tikko pļautas zāles smarža. Griežam uz Bārtas upi, kura īsi pirms ietecēšanas Liepājas ezerā ir kļuvusi krietni platāka, un tās krastos ir sasēduši makšķernieki un viņu atstātās atkritumu kaudzes.

Gar Bārtu nobraucam Nīcā, kur šodien tāpat kā visā Latvijā valda Baltā galdauta svētki. Esam ieradušies uz svinīgā pasākuma kulmināciju, kad notiek balsošana par Nīcas gardāko kūku. Spraigā sacensība norisinās starp divām dalībniecēm – Lindu un Līgu –, un izskatās, ka ne viena, ne otra negrasās piekāpties. Pie kūkas gabala mēs netiekam, tāpēc kompensējam to ar vietējā veikalā nopirktiem saldējumiem un ar nepacietību gaidām iznākumu. Tiek skaitīti rezultāti, klātesošie aiztur elpu, un pēc īsa mirkļa noskaidrojas, ka uzvarējusi ir Līga, un mēs vieglu sirdi varam doties tālāk.

No šosejas nogriežam Mēķes kanāla virzienā, kur cik vien tālu sniedzas skatiens, plešas lauksaimniecības zemes un rosās traktori. Piecus kilometrus absolūti taisns, līdzās novadgrāvim novilkts celiņš uzšķērž lauku, kas kādreiz bija Mēķes purvs. Pirms nosusināšanas purva viducī atradās Mēķes ezers, bet no tā palicis pāri vairs tikai nosaukums. Izbiedējam dzērvju baru, kurā saskaitām 70 putnus, kuri cits cita skubināti paceļas debesīs un kliegdami pazūd aiz meža.

Bijām ieplānojuši uzkāpt netālu esošajā Ķupu kalnā, bet mūs attur draudīgas brīdinājuma zīmes, izrādās, tas ir Aizsardzības ministrijas objekts: krasta novērošanas punkts, bet blakus – plašas kazarmas un nikns suns. Vienā elpas vilcienā izraujam cauri Jūrmalciemam un esam tikuši līdz mūsu šīsdienas galamērķim.

Pūsēnu kalns izveidojusies un nonācis tur, kur tas ir, pirms vairākiem gadsimtiem. Pūsēnu kāpa nav bijusi izņēmums, un līdzīgi kā daudzas citas piekrastes kāpas, kas ugunsgrēku vai izciršanas rezultātā palikušas bez savas zemsedzes, arī šī ir sākusi klejot, ceļā apberot veselas saimniecības. Stāsta, ka tās rēķinā ir veselas 80 mājas, tai skaitā Pūsēnu saimniecība, kuras ļaudis, kā stāsta, pēc māju zaudēšanas devās Dunikas virzienā un tur izveidoja jaunu saimniecību, dodot tai tādu pašu nosaukumu. Pa taciņu, kas vietumis atgādina pasaku mežu, nonākam kāpas virsotnē, no kuras paveras fantastisks skats uz jūru. Mūsu pieredzē šī ir pirmā reize, kad no kāda kalna virsotnes, pāri mežam ir iespējams saskatīt jūru. Vietējā teika stāsta, ka neilgi pēc tam, kad kāpas bija aprakušas tuvējās mājas, no smiltīm izniris straujš kumeļš un pazudis jūras dzelmē.

About Author

client-photo-1
Edgars Ražinskis
Astoņos gadus darbojies tūrisma ekipējuma un tūrisma pakalpojumu jomā, kamēr ienākusi doma pieredzi, zināšanas un kaislību realizēt savā uzņēmumā. Velo tūrisms ir Edgara kaislība, ar to ir izbraukāta Latvija un pat pabūts tālajā Ruandā. Piedalījies vairākās ekspedīcijās ar 4x4 gan Krievijas Ziemeļos, gan tālajā Altajā. Stažējies Gruzijā, kur vedis tūristu grupas Kaukāza kalnos un raftinga tūrēs pa straujajām kalnu upēm.

Comments

Leave a Reply

eight + 19 =