#72 Pirmais Latvijas kūrorts – Bārbeles sēravots.

Pavisam netālu no ciemata ar, iespējams, garšīgāko nosaukumu Latvijā, atrodas arī Bārbeles sēravots, kuram 18. gadsimtā atpazīstamības ziņā nebija līdzīgu. Runājot par garšām, līdz Bārbeles sēravota apmeklējumam biju nogaršojis divu Latvijas sēru saturošu avotu ūdeni: Raganu sēravotā un avotiņā pie Čužu purva. Abos gadījumos kuņģis sākumā neatpazina dīvaini smakojošā ūdens brīnumainās īpašībās, sāka burkšķēt, bet pēc īsa brīža, attapies labpatikā, murrāja.

Taču ne jau šī ūdens dzeršana padarīja to slavenu, bet gan liega vannošanās tā ārstnieciskajos apskāvienos. Pēc Bārbeles skolas novadpētnieku savāktajām ziņām, jau 1651. gadā hercogs Jēkabs atzinis avota ārstnieciskās spējas, tomēr, kā ziņo vēstures liecības, jau daudz senāk apkārtnes ļaudis izmantojuši avota ūdeni ārstnieciskiem nolūkiem un, iespējams, tā bijusi pat kulta vieta.

Patiesā avota zvaigžņu stunda gan pienāca tikai pēc gadsimta, pateicoties daiļrunīgajam Rīgas garnizona ārstam Benjamiņam Teofilam Grofam, kurš 1739. gadā uz šejieni nogādājis 10 sasirgušus karavīrus. Interesanti, ka pagājusi diena, līdz tas ticis attīrīts no iepriekšējo apmeklētāju drēbju gabaliem, kas ziedoti avotam. Pateicības vēstulē tā laika Kurzemes hercogam un avota īpašniekam Ernestam Johanam Bīronam viņš min, ka avots palīdzējis labāk nekā visas Rīgas zāles, un izveseļojušies visi karavīri, izņemot vienu, kam bijusi lauzta kāja.

Līdzās avota brīnumainajām spējām Grofs minējis vēl kādu avota īpašību, kas mūsdienu Latvijas dabā vairs nav novērojama, proti avots nācis laukā no zemes ar fontanējošu strūklu. Pēc dažādiem nostāstiem strūklas augstums esot sasniedzis pat 12 metrus, bet avotā iemests zelta gabals – tūlīt izmests atpakaļ. Tiesa gan, tā laika vēstures avotos atrodama informācija, ka pēc avota padziļināšanas, fontanēšana neesot vairs novērota.

Hercogs nekavējoties izpircis avotam pieguļošo zemi un izveidojis Latvijā pirmo šāda veida ārstniecības iestādi jeb kūrvietu. Vai nu cilvēka darbības rezultātā vai pateicoties apkaimē aktīvi notiekošajiem karsta procesiem sērūdens koncentrācija avotā kritās. Arī Ķemeru un Baldones kūrortu attīstība ceļu izbūves dēļ pamazām aizēnoja Bārbeles sēravota slavu. Neskatoties uz to, te vēl 20. gadsimta sākumā tika ārstēti reimatisma slimnieki. Tas noticis Latvijas sieviešu palīdzības korpusa aizgādībā, iekārtojot šeit viesnīcu, procedūru telpas, labiekārtojot parku un izveidojot deju placi.

Kā zināms, kūrvieta neesot bijusi pārāk liela – vien sešas peldu vietas un apmeklētāju skaits parasti neesot pārsniedzis desmit cilvēkus mēnesī. Otrā pasaules kara laikā kūrvieta tika sabombardēta, un par kādreizējiem ziedu laikiem liecina vien krūka ūdens smelšanai un informācijas stends. Ja esat šeit nokļuvuši, aizejiet līdz avota strautiņa ietekai Iecavas upē!

Avota atrašana, pretēji citur pieredzētajam, notika netipiski vienkārši. Nereti dabas brīnumi tiek šķietami slēpti vai vietējie to vērtību neapzinās – tas meklēšanas procesu padara azartiskāku. Ar ceļa zīmēm un vairākām nelielām norādēm Bārbeles avots, kā tāda norietējusi estrādes zvaigzne, aicina pie sevis, lai kopīgi kavētos atmiņās par laikiem, kad uz šejieni no tuvas un tālas apkaimes devās izmisušie, notika balles un notika neticami dziedināšanas brīnumi.

About Author

client-photo-1
Edgars Ražinskis
Astoņos gadus darbojies tūrisma ekipējuma un tūrisma pakalpojumu jomā, kamēr ienākusi doma pieredzi, zināšanas un kaislību realizēt savā uzņēmumā. Velo tūrisms ir Edgara kaislība, ar to ir izbraukāta Latvija un pat pabūts tālajā Ruandā. Piedalījies vairākās ekspedīcijās ar 4x4 gan Krievijas Ziemeļos, gan tālajā Altajā. Stažējies Gruzijā, kur vedis tūristu grupas Kaukāza kalnos un raftinga tūrēs pa straujajām kalnu upēm.

Comments

Leave a Reply