#67 Lorupes četri gadalaiki

Dienā, kad visā pasaulē atzīmē Zemes stundu, bet mūsu senči kādreiz esot svinējuši vienu no Māras dienām jeb Kāpostnīcu, mēs, paprāvā bariņā, dodamies pārgājienā pa dabas bagātību ziņā neizsmeļamo Siguldas apkārtni. Mūsu 67. dabas brīnumam esam izvēlējušies Lorupi, kura kādreiz bija slavena ar savu gleznaino ieleju. Taču Padomju laikos celtais tilts pār ieleju ienesa ainavā rupjus civilizācijas triepienus, kas kombinācijā ar citiem Siguldas konkurējošajiem dabas objektiem, novērsa uzmanību no šīs skaistās un romantiskās upes.

 

Mēs esam raiba kompānija, kopā 22 cilvēki un suns. Vairākus gadus kārtīga ziema Latvijai bija gājusi ar līkumu, tāpēc šogad nolēma ierasties pa īstam un aizkavēties nedaudz ilgāk. Pērn jau marta vidū visi meži bija pilni ar vizbuļiem, bet šogad marta beigās ziema turpina saldēt un, šķiet, vēl, negrasās padoties. Šodien ārā ir netipiski ieilgušās ziemas pirmie siltie mirkļi. Šādi laikapstākļi sniedz iespēju izbaudīt četrus gadalaikus vienā pārgājienā. Saulainās aizvēja pļaviņās gribas izmesties kreklā, bet ēnainās mežu takās turas sniegs un salst deguns.

 

Pārgājiens sākas ar goda atdošanu krāšņākajai Latvijas upei – Gaujai –, kurā mūsu acu priekšā ik mirkli beidzas Lorupes vientuļais ceļš uz jūru. Savukārt mūsu ceļš te tikai pa īstam sākas, un līdz pat dzelzceļa uzbērumam brīžiem tas seko cilpojošās upes līkločiem, brīžiem pārvar straujas gravas un nelielas laipiņas. Uzreiz aiz dzelzceļa uzbēruma atklājas plaši smilšakmens atsegumi ar vairākiem nelieliem leduskritumiem. Pēc brīža nonākam saules pielietā pļavā, kur ir iekārtota ugunskura vieta un galds. Pārgājiena dalībnieki ir sārtiem vaigiem un smaida. Grupa sadalās tādos, kas gatavo pusdienas un tādos, kas dodas sauļoties.

 

Pārgājiena noslēgumā nonākam pie reiz jau pieminētā Kalnabeitu avota ūdenskrituma, kurš siltajā saulē ir pazaudējis savu ledus glazūru, atklājot spilgti zaļas sūnu kaskādes. Starp citu, tepat netālu atrodas viens no Latvijas lielākajiem un apjoma ziņā intensīvākajiem avotiem, tā saucamais Saltavots. Tas jau izsenis ir populāra ūdens ņemšanas vieta un, ja ne lielās sezonālās ūdens apjoma svārstības pēc Otrā pasaules kara, būtu izvēlēts par Siguldas pamata ūdens apgādes avotu. Tomēr pirms gandrīz desmit gadiem veiktie ūdens kvalitātes mērījumi atklāja, ka ūdens satur veselībai bīstamās zarnu nūjiņas un citus kaitīgus mikroorganismus.

Arī šajā pārgājienā, gatavojot Āfrikas zupu, saskārāmies ar dalībnieku jautājumiem par to, vai šķietami dzidrais upes ūdens ir derīgs dzeršanai bez novārīšanas. Ir dzirdēts viedoklis, ka bez bažām var dzert tādu ūdeni, kam ir izsekojama tā izplūšana no pazemes. Tomēr apvidos, kas atrodas apdzīvotu vietu tuvumā, šāds apgalvojums ne vienmēr atbilst patiesībai, jo, piemēram, Saltavota kaitīgumā ir vainojams fekālais piesārņojums dolomītiežos, kas radies vēl Padomju laikos, kad tika celtas daudzdzīvokļu ēkas bez centrālās kanalizācija.

Šādas ēkas ir sastopamas vēl aizvien, un, uzduroties nelielai upīte šķietami necaurejamā biezoknī, pastāv liela varbūtība, ka tur pat, kraujas augšā, ir māja, kurā par centrālo kanalizāciju nekas nav dzirdēts. Pirms daudziem gadiem biju liecinieks kādam gadījumam, kad pārgājiena dalībnieks, kurš nespēja sagaidīt ūdens vārīšanos (kas pie liela izsalkuma un ar lietū izmirkušu malku ir tipisks scenārijs), sāka gatavot ēdienu, bet pēc dažām stundām vairs nebija dabūjam laukā no krūmiem.

Pārgājiena noslēgumā apskatām kādreiz grezno Lorupes muižu, un pilni ar dabas enerģiju dodamies mājup.

About Author

client-photo-1
Edgars Ražinskis
Astoņos gadus darbojies tūrisma ekipējuma un tūrisma pakalpojumu jomā, kamēr ienākusi doma pieredzi, zināšanas un kaislību realizēt savā uzņēmumā. Velo tūrisms ir Edgara kaislība, ar to ir izbraukāta Latvija un pat pabūts tālajā Ruandā. Piedalījies vairākās ekspedīcijās ar 4x4 gan Krievijas Ziemeļos, gan tālajā Altajā. Stažējies Gruzijā, kur vedis tūristu grupas Kaukāza kalnos un raftinga tūrēs pa straujajām kalnu upēm.

Comments

Leave a Reply