#47 Kā mūs gandrīz apēda Nesaules kalnā

Rīta pusē kārtīgi izkratāmies Rīgas–Madonas autobusā un no autoostas, augstu cilājot kājas, tūlīt dodamies uz ēdnīcu baudīt cenas, kuras uz brīdi ļauj sajusties tā,it kā mēs atrastos citā valstī vai būtu atgriezušies 10 gadus senā pagātnē. Pilniem vēderiem dodamies Nesaules kalna virzienā, nemaz nenojauzdami par pārsteigumiem, ko daba mums ir sarūpējusi.

Sprīzdānos, kas atrodas apmēram 20 minūšu gājienā no Madonas,mēs piedzīvojam tās dienas krāšņāko dabas pārdzīvojumu. To mums ir sarūpējusi Riebas upe ar saviem ainaviskajiem krastiem un neskaitāmajiem – lai arī mazajiem, tomēr skaistajiem – ūdenskritumiem. Te pat, Riebas upes krastā, apskatāms Sprīzdānu kādreizējo laiku lepnākais nams,kura labākie gadi jau sen ir aiz muguras, un tagad tas pārsteidz vien ar savu šaušalīgo izskatu.

 

Aiz Rēķu kalna ienirstam Spriķu silā, kurš aprij cilvēku radītos trokšņus, un mūs pamazām pārņem tāds miers, kāds ir iespējams tikai dabā. Nelielā ceļa posmā uzejam vairākas mūra ēku sienas, kuru milzīgie akmeņi vēl cīnās pretī nepielūdzamajiem dabas spēkiem. Tālāk nonākam aplokā, kur sastopam ziņkārīgas un bailīgas govis. Divi bullēni jestri bauda brīvību ārpus elektriskā aploka, tomēr, pamanījuši mūs, tie aši pazūd krūmos.

Pirms Arnicēniem griežam iekšā meža ceļā, ko būtu spējīgs izbraukt tikai tanks. Ceļš ir izdangāts, un milzīgās rises ir pilnas ar ūdeni. Mūs tas apmierina, jo tas nozīmē, ka nekādas mašīnas šeit neiebrauks un te mēs būsim vieni. Sāk krēslot un no nenopļauta lauka paceļas iztramdīta irbe.Pašā Nesaules kalna pakājē atrodam pirmo peļķi, kas klāta ar ledus kārtiņu. Esmu Nesaules kalnā jau trešo reizi un ikreiz, esot te, nepamet sajūta par to, ka tu te neesi viens.

Pēkšņi netālu no mums, meža biezoknī, kāds sāk neganti kaukt, izklausās, ka tur cīnās divi dzīvnieki, vai arī viens to otru vienkārši mēģina piebeigt. Miesu un prātu sāk pārņemt neomulīga sajūta. Racionālais prāts cenšas pārliecināt, ka Latvijas mežos cilvēku apdraudēt var vienīgi ērces, tomēr emocijas ir nepielūdzamas, un veidojas viegla panika. Es iebļaujos baisākajā balsī, kādu vien spēju radīt. Pēc brīža ieklausoties, šķiet, ka kaucēju balsis attālinās. Mani pārņem triumfa trīsas, par to, ka esmu atjaunojis savu likumīgo vietu barības ķēdē, un mēs smiedamies dodamies tālāk.

Pēc īsa brīža norādu Elizabetei uz bērziem, kas pārliekušies pāri ceļam, sakot, ka gadījumā, ja mums tas nezvērs uzbruktu, mēs uz tiem spētu patverties. Nebiju vēl pabeidzis savu teikumu, kad tepat no krūmiem kaucējs iekaucās savā asinis stindzinošajā balsī. Nekur viņš nebija aizmucis, tieši pretēji, tas bija pavirzījies mums tuvāk. Apmēram pēc divām sekundēm jau laižam kājas pār pleciem un neatskatīdamies skrienam, kā sen neesam skrējuši.

 

Visu atlikušo ceļa daļu ik pa laikam neviļus pametam skatienu atpakaļ, it kā pārliecinoties, vai mums neseko Nesaules kalna briesmonis. Mūsu šīs dienas galamērķis ir lepnā un skaisti atjaunotā Grašu pils, kur, kā izrādās, šonakt esam vienīgie iemītnieki.

 

Maršruts: http://ej.uz/Nesauleskalns

About Author

client-photo-1
Edgars Ražinskis
Astoņos gadus darbojies tūrisma ekipējuma un tūrisma pakalpojumu jomā, kamēr ienākusi doma pieredzi, zināšanas un kaislību realizēt savā uzņēmumā. Velo tūrisms ir Edgara kaislība, ar to ir izbraukāta Latvija un pat pabūts tālajā Ruandā. Piedalījies vairākās ekspedīcijās ar 4x4 gan Krievijas Ziemeļos, gan tālajā Altajā. Stažējies Gruzijā, kur vedis tūristu grupas Kaukāza kalnos un raftinga tūrēs pa straujajām kalnu upēm.

Comments

Leave a Reply