Šajā vietā nonācām pa ceļam no Valmieras uz Rīgu. Visu dienu biju lasījis lekcijas un man šķita, ka nekas nespēs glābt manu plīstošo galvu. Apzinos, ka tas izklausīsies pēc dabas spēju pārspīlēšanas, tomēr, jau izkāpjot no mašīnas Sietiņieža apmeklētājiem ierīkotajā stāvlaukumā, galvassāpes acumirklī rimās, un caur acīm, nāsīm un muti iekšup sāka plūst vieglums. Stāvlaukuma plašums skaidri norādīja, ka esam nonākuši augstākā līmeņa tūrisma objektā un, lai arī bija rudens novakare, tas bija gandrīz pilns.
Sietiņiezis jeb kā to mīļi mēdz dē vēt – Sietiņš – un tā apkārtne ir viens no viscivilizētākajiem dabas objektiem, kurā nācies būt. Te mūs sagaidīja labiekārtota koka taka, nojume, kur pārlaist nakti un labierīcības ar gandrīz pilnu tualetes papīra rullīti. Uz Sietiņiezi dodamies pa mežu, kur priedes aug tik staltas un sūnas ir tik zaļas kā gleznās. Vakars ir silts, un, vēlāk apskatot bildes, rodas sajūta, ka daba bija saposusies fotosesijai.
Domāju, ka gandrīz ikviens šo rindu lasītājs skolas gados ir paviesojies Sietiņiezī, un pieļauju, ka arī starp jums atradīsies tādi, kas centušies uzšņāpt savu vārdu uz klints sienām. Nonākot pie Sietiņieža un redzot daudzos skrāpējumus uz klints sienām, rodas sajūta, ka katrs Latvijas iedzīvotājs te atstājis kādu zīmi. Acīs iekrīt kāds īpaši centīga Dzintara gara darbs, kā arī mīlnieku veikums, kas uz klints ādas atstājis iespaidīgu sirdi.
Līdz 1975. gadam Sietiņieža lepnums bija Latvijas dižākā dabiskā arka ar četrus metrus platu velvi, kurai pāri vedusi taka uz klints virsotni. Minētajā gadā vai gadu agrāk – te domas dalās – arka iebruka. Pastāv viedoklis, ka arkas sabrukšanu esot veicinājusi apmeklētāju nepārvaramā vēlme tās viegli drūpošajā pakājē skrāpēt uzrakstus. Pašreiz vienīgā dabīgā smilšakmens arka ir atrodama Lielajā ellītē, kas atrodas turpat netālu esošajā Lodē.
Visai ātri acīs iekrīt sacaurumotā klinšu virsma, kas daudziem atgādina sietu. Tieši tas, iespējams, devis nosaukumu ne tikai Lielākajam baltā smilšakmens atsegumam Baltijā, bet arī visai svītai. Savukārt otras versijas piekritēji apgalvo, ka ieža nosaukums radies no viena kilometra attālumā esošajām “Sietiņu” mājām (līdzīgi kā dabas objektu nosaukumu veidojušies daudzviet citur Latvijā). Arī runājot par nelielajiem caurumiem, kas klāj klinšu virsmu, domas dalās. Lielākā daļa avotu apgalvo, ka caurumus radījušas savvaļas bites, tomēr ir arī cita versija – tā par dabas brīnuma līdzautorēm sauc čaklās zāģlapsenes.
Un, protams, Gauja.
Comments