#28 Labraga izsalkusī jūra.

Ar Elizabeti esam vienojušies, ka ceļa gabals no Pāvilostas līdz Jūrkalnei ir skaistākais, pa kādu esam braukuši. Varbūt tam par iemeslu kalpoja vasarīgā diena ar spožo sauli un ceriņiem, ābelēm un ķiršu kokiem, kas ziedēja kā traki. Iespējams, nepieciešamo iespaidu radīja plašums abās ceļa pusēs un tālumā redzamā un skaidri nojaušamā jūra.

Apskatot Latvijas karti, var viegli pamanīt, ka pie Jūrkalnes jūra sauszemē ir iegrauzusi tādu kā gropi. Zinātnieki apgalvo, ka tieši Jūrkalnē un tās apkārtnē jūrai ir vislabākā apetīte un te jūrā aizskalots tikpat daudz zemju, cik pārējā Latvijas piekrastē kopumā. Te krasta atkāpšanās notiek jau vismaz 5000 gadus, radot ainavisko Baltijas jūras stāvkrastu.

Iespaidīgs skats paveras no šosejas Strantes muižas virzienā. Gadsimtiem ejot, krasta erozijas rezultātā jūra muižai ir piezagusies pavisam tuvu. Kādā no 1936. gada laikraksta “Daba un Zinātne” numuriem atrodams citāts par Strantes muižu: “Taka gar stāvkrasta malu, kas te vietām zāli apaudzis, aizved mani līdz pat Strantei — bijušās muižas centram, kura saimniecības ēkas jau atrodas ļoti tuvu kraujas malai — nobrukumā atsedzas vecas smēdes vieta, šeit jūra sevišķi stipri graujot krastu, dažu rudeni noraudama vairāku metru platu joslu.”

Jūrkalnes stāvkrastā esam bijuši vairākas reizes, tāpēc nolemjam apskatīt dabas brīnumu citā vietā. Izvēle krīt par labu Labragam – senam jūrnieku ciemam, kur 20. gs sākumā bijusi jūrskola un vietējie iedzīvotāji pat apsaimniekojuši nelielu floti. Šodien par tālajiem laikiem liecina vairs tikai piemiņas akmens un jūra, pie kuras nokļūt vairs nav nemaz tik vienkārši.

Lielākā daļa uz jūras pusi vedošo celiņi bruņojušies ar zīmēm “Iebraukt aizliegts”. Ar vieglu devu bezkaunības nonākam pie pamestas saimniecības ēkas, kuru pāris desmitgažu laikā visticamāk piemeklēs Strantes smēdes liktenis. Uzdrošināšanās nobraukt no ceļa un iebraukt dabā, vienmēr tiek atalgota ar piedzīvojumu. Skats no Labraga stāvkrasta ir satriecošs un rada sajūtu, ka esam nokļuvuši citā pasaulē. Sēžam uz soliņa, kuru jūra aizraus, iespējams, jau kādā no šī rudens vētrām, un baudām sauli.

 

Tālāk ceļš ved uz Jūrkalni, kur tūristu straumes ik gadu atstājot pienesumu vietējai ekonomikai. Lai cik tas paradoksāli neizklausītos, bet arī krastu erozija var nest zināmu labumu. Tomēr tā tas nav bijis vienmēr. Stāvkrasts un Kurzemes jūrmala pēc Otrā pasaules kara piedzīvoja drūmus laikus. Piejūra pēc kara kļuva par PSRS rietumu robežu. Šeit iebraukt varēja tikai ar īpašām atļaujām un pavisam reti. Uz ceļiem atradās kontrolposteņi, jūrmala tikai regulāri noecēta, zvejas laivas – iznīcinātas.

 

Tomēr jāatzīst, ka šāda režīma ieviešana, piejūras mežus pasargāja no padomju laikiem raksturīgās dabas resursu nesaudzīgās apsaimniekošanas, tāpēc gan mēs, gan citi tūristi mūsdienās šeit varam baudīt maz skartu dabu.

Aptuvens braucienas maršruts

Izmantotie avoti:

http://tradicijas.blogspot.com/2016/10/strante-ulmale-labrags.html

 

About Author

client-photo-1
Edgars Ražinskis
Astoņos gadus darbojies tūrisma ekipējuma un tūrisma pakalpojumu jomā, kamēr ienākusi doma pieredzi, zināšanas un kaislību realizēt savā uzņēmumā. Velo tūrisms ir Edgara kaislība, ar to ir izbraukāta Latvija un pat pabūts tālajā Ruandā. Piedalījies vairākās ekspedīcijās ar 4x4 gan Krievijas Ziemeļos, gan tālajā Altajā. Stažējies Gruzijā, kur vedis tūristu grupas Kaukāza kalnos un raftinga tūrēs pa straujajām kalnu upēm.

Comments

Leave a Reply

16 − fifteen =