#25 Ceļojums uz Latvijas malu: Liepāja-Pāvilosta

Liepāja ir īpaša pilsēta. Jau pats brauciens ar vilcienu uz Liepāju ir dabas kaleidoskops ar mežiem, pļavām un purviem, pie vilcieniem pieradušām stirnām un pamestām, mežos ieaugušām dzelzceļa stacijām. Te ir pludmale ar īstu jūru un mols, kur makšķernieki no ūdens velk laukā slaidās vēja zivis, kuru zaļās asakas pārsteigs nesagatavotu gardēdi. Tirgus, kurā vienmēr var atrast kādu lauku kārumu. Viesu nams “Ezeramāja”, kuru esam atklājuši un kurā patīk atgriezties. Hipsterīgā Bulanžērija, kurā ir trīs stāvi, telpas, kurās grūti apgriezties, un jumta terase, uz kuras saimnieko zvirbuļi-laupītāji. Tie ir tikai daži no iemesliem, kāpēc mūsu gada pirmo velo ekspedīciju sākām tieši Liepājā.

Uz Liepāju ir vērts aizbraukt kaut vai, lai pavizinātos pa pilsētas veloceliņiem, un pa vienu no tiem mēs izripināmies no pilsētas un gar vecajiem fortiem iebraucam mežā. Knapi esam iesiluši, kad jau nonākam pie Kapsēdes akmens milža, kas ir augstākais Latvijas dižakmens un atrodas pie bijušās dzelzceļa pārbrauktuves. Tā augstums ir 4,3 metri – ar vairākiem apkaunojošiem mēģinājumiem nespēju uzrāpties tam mugurā.

Akmens ir piedzīvojis dažādas likstas – 20. gadsimtā tas ir pārcietis vairākus šķembu tīkotāju uzbrukumus, bet Pirmā pasaules kara laikā vācu karavīri akmenī uzšņāpuši uzrakstu “Weltkrieg 1914–1916”. Dižakmens atrodas kādreizējā Baltijas Ledus ezera pārskalotajā līdzenumā, kur to apmēram pirms 10 tūkstošiem gadu izskalojuši viļņi un izspiedis ledus. Vēsturisko ledus ezera senkrastu iepazinām jau Šlīteres Zilo kalnu pārgājienā.

Kapsēdes veikalā uzēdam saldējumu, nobildējam 18.gadsimtā celtās Medzes dzirnavas un gar pašu Baltijas ledus ezera senkrastu dodamies uz Ziemeļiem. Stāvā, pļavām noaugusī 15–20 m augstā nogāze skaisti kontrastē ar pretējā ceļa pusē ziedošajiem rapšu laukiem, kuru plašums neļauj skaidri aptvert pie apvāršņa rotējošo vēja ģeneratoru patiesos apmērus. Ceļš praktiski ir bez reljefa, jo braucam gar piekrasti. Mugurā pavējš, ainava rada iespaidu, ka esam kaut kur dienvidu zemēs, satiksme ir reta, un autovadītāji apbrauc mūs ar drošu loku.

Pie Medzes muižas nogriežam uz grants ceļa un dodamies Saraiķu virzienā. Saraiķos bērni, mūs ieraudzījuši, pamet rotaļas un azartiski sveicina, iespējams, notur par ārzemniekiem.  Patīkami būt kādam par notikumu, kaut vai nelielu. Netālu aiz Saraiķiem, pa ceļam uz jūru saskatāmi vairāki uz pārdošanu izlikti grausti. Tajos kādreiz mitinājusies 15. radiotehniskā brigāde, kuras uzdevums bijis Padomju Savienības jūras krasta robežapsardze.

Tāda sajūta, ka šodien viss zied, un ceļa neparastā ainava apbur. Ziedošo rapšu jūra saplūst ar tirkīzzilo jūru. Abu jūru gandrīz neticami košās krāsas radījusi šodienas netipiski spožā saule, par kuras augsto radioaktivitāti ziņoja veikala radio. Saraiķu muiža ir paslēpusies koku pudurī, tāpēc te ceļš pazūd pārkārušos zaru tunelī. Pēc brīža jau esam Ziemupē, Padomju armijas bāzes drupas nemaz nemeklējam, vien piestājam pie Ziemupes baznīcas, kuru sens aizliegums kuģu ceļu tuvumā būvēt maldinošus un augstus objektus, ir atstājis bez torņa.

Pie Ziemupes muižas mūs izprašņā viesmīlīgā blakus māju saimniece Valentīna. Dabūjam zināt, ka sakarā ar tauvojošajām vēlēšanām Ziemupi šodien pagodinājuši vietējās partijas pārstāvji. Uz jautājumu, kāpēc pati Valentīna nav tautas namā līdzās citiem ziemupiešiem, Valentīna atbild, ka pavasarī mājās esot daudz darbu, kas svarīgāki par šāda veida saietiem – dārzā jānolasa gliemeži.Izbraukuši no Ziemupes piestājam pie Aužuļu dižliepas, kuru pamatīgi apskādējis bēdīgi slavenais 2005. gada orkāns Ervīns.

Ziemupes dabas liegums mūs ierauj pirmatnējos piejūras mežos, kuri, pateicoties padomju laiku piejūras teritorijām raksturīgajiem saimniekošanas un atrašanās ierobežojumiem, ir saglabājuši savu pirmatnējo dabu. Pa vienu no stigām nolemjam nobraukt līdz jūrai. Stigas malās atrodamās alus bundžas un cigarešu paciņas norāda uz to, ka neesam šeit pirmie. Šeit meži dzen saknes pelēkajās kāpās, kuras kopā ar vēju locītajām priedēm rada savdabīgu ainavu. Jūra ir pelēka un vientuļa, pludmales kāpās iedzīti koka mieti, iespējams, vēl no padomju laikiem.

Aizskrienam līdz Akmeņragam, kur izslējusies 37 metrus augsta sarkanu ķieģeļu bāka, kura brīdina par vienu no kuģošanai bīstamākajiem apvidiem visā Latvijas piekrastē. Akmeņrags pieredzējis vairākas kuģu katastrofas – zināmākā no tām ir 1923.gadā notikusī tvaikoņa “Saratow” uzskriešana uz sēkļa. Tvaikonis kā tvaikonis, kas tur liels?– jūs man jautāsiet. Tomēr, kā izrādās – “Saratow” 1919. gadā, kad Rīgā uzturēties nebija droši, uz neilgu laiku kļuva par Latvijas pagaidu valdības mājvietu. Akmeņragā rosās cilvēki: te smaržo pēc dūmiem un kūpinātām zivīm, te ir tūristi, kas runā dažādās Eiropas valodās. Uz zemes apgūlies zvejnieks, kas tikko pārradies no jūras un nav paguvis noraut savu smago apģērbu. Te ir mežos patvērusies dzīvības šūniņa.

Turpmākajos desmit kilometros līdz Pāvilostai es piedzīvoju to, ko varētu nosauktu par velotūrista katarsi. Desmit kilometri pa gandrīz aizaugušu, tomēr viegli braucamu meža ceļu, no kura satiksmi ir novirzījis paralēli izbūvētais ceļš ar grants segumu. Desmit kilometri bez cilvēkiem, bez trokšņiem, bez ceļmalas mājām un bez jebkādām civilizācijas pazīmēm. Desmit kilometri pilni ar piejūras gaisu, priedēm, kadiķiem, mētrām un putnu balsīm.

Aptuvens veloekspedīcijas maršruts: http://ej.uz/liepaja-pavilsota

Distance: ~52 km.

About Author

client-photo-1
Edgars Ražinskis
Astoņos gadus darbojies tūrisma ekipējuma un tūrisma pakalpojumu jomā, kamēr ienākusi doma pieredzi, zināšanas un kaislību realizēt savā uzņēmumā. Velo tūrisms ir Edgara kaislība, ar to ir izbraukāta Latvija un pat pabūts tālajā Ruandā. Piedalījies vairākās ekspedīcijās ar 4x4 gan Krievijas Ziemeļos, gan tālajā Altajā. Stažējies Gruzijā, kur vedis tūristu grupas Kaukāza kalnos un raftinga tūrēs pa straujajām kalnu upēm.

Comments

Leave a Reply