#2 Gaiļu ezers

Jaunā, 2017., gaiļa gada sagaidīšanu vēlējāmies atzīmēt vietā, kas saistīta ar gaili. Izrādījās, ka Latvijā ir vairāki dabas objekti, kuru nosaukumā figurē gailis. Daži kalni, vairāki ezeri un pat nelielas upītes. Izvēlējāmies nelielu meža ezeriņu Dunavas mežos, netālu no Dvietes. Mana vecmamma ir dzimusi netālu no tā saucamajiem Dunavas mežiem, un tie bieži figurēja viņas stāstos. Ja bija nepieciešams kāds piemērs par mežiem, kuriem nav ne gala ne malas, kuros aug simtgadīgi koki un kuros viegli apmaldīties, tad tie bez šaubām bija Dunavas meži. Ja stāstos gadījās neticamas sēņu ražas, kad baravikas jāpļauj ar izkapti un jāved prom ar piekrautām traktoru piekabēm – tas noteikti notika Dunavas mežos. Tāpat Dunavas meži bija partizānu darbošanās vieta, jo plašie un neapdzīvotie biezokņi ļāva latviešu partizāniem aktīvi rosīties vēl 50. gados. Šodien par šiem notikumiem atgādina vien neliels piemiņas akmens mežmalā, netālu esošo māju nosaukums „Partizāni” un plašie senie meži, kurus ar ceļiem ir paspējuši sarūtot „Latvijas valsts mežu” stratēģiskie plāni.

Pa ceļam uz Gaiļu ezeru nolemjam apmeklēt dažas vietas, kuras ir nesaraujami saistītas ar Dunavas mežu apkārtni. Pirmo apmeklējām Kaldabruņas baznīcu, kurā tika kristīts mazais Jānis Pliekšāns jeb Rainis. Tagad baznīca ir pamesta un vienīgā dzīvības liecība tajā ir stārķu ligzda, kas ērti izvietojusies uz ēkas jumta. Tālāk mūsu ceļš ved uz Tadenavu, kur Vārslavānu māju pirtiņā ir dzimis Rainis. Dunavā atrodam ūdenstorni ar lepnu gaili galā un nelielās upītes Eglaines ieteku Daugavā. Šī vieta 17. gadsimta beigās varēja kļūt slavena ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā. Te paplašinot un padziļinot Eglaines gultni, Kurzemes hercogs Jēkabs bija plānojis novirzīt pa Daugavu peldošos kuģus, laikā, kad zviedri tam bija slēguši iespēju kuģot caur Rīgu.

No Dunavas mēs dodamies pa taisno Dunavas mežos. Pats gājiens uz Gaiļu ezeru ir salīdzinoši īss, tomēr tā laikā mēs šķērsojām vairākus biotopus. Pirmais nāk zaļš un smaržīgs simtgadīgu, staltu egļu mežs, tajā nav pameža un sūnas ir zaļākas par veikalos nopērkamajām skābajām, sintētiskajām konfektēm. Tam seko mitrs priežu sils ar neskaitāmiem mellenājiem. Nonākam birzītē, kura vietām ir applūdusi un te mēs pirmo reizi piesmēlām zābakus, kas ikvienā pārgājienā ir īpašs notikums. Tā pamatīgi zābakus mēs piesmeļam tīrelī, pēc kura šķērsošanas bikses vēl ilgi smaržo pēc vaivariņiem. Vienā brīdī šķiet, ka tālumā aizskrien vai aizlido kaut kas balts, bet visu pārējo laiku valda klusums, mežs ir aizturējis elpu un mūs vēro. Nonākam purvā, kura viducī gozējas ieapaļš Gaiļu ezeriņš. Internetā pieejamā informācija liecina, ka ezers ir vidēji 2 m dziļš, un tajā mītot karūsas. Ezers ir aizsalis, mēs atkorķējam savu Mežezera pudeli. Laikam esam izslāpuši, jo dzirkstošais dzēriens garšo lieliski un mēs cenšamies tajā izšķirt vaniļas, apelsīnu miziņu un citus ātri gaistošos toņus.

Lai jums dabas brīnumiem bagāts Gaiļa gads!

About Author

client-photo-1
Uldis Žimants

Comments

Leave a Reply