#13 Bolderājas kāpa

Ņemot vērā, ka Rīga patiesībā ir zaļa pilsēta un tās teritorijā ir sastopama pat visai savvaļa daba, lecam 13.autobusā un braucam uz Mežārēm. No turienes pa maziem mežu un polderu ieskautiem celiņiem, garām Bišulejai dodamies Vārnukroga virzienā. Pie Kaupes mājām ejam taisni mežā, kur Baltās kāpas pakājē atrodas Padomju laiku mantojums –  dārziņu kooperatīvs, kurš ar savām atkritumu kaudzēm, kroplīgajiem namiņiem un mašīnu riepu izdangātajiem mētrājiem līdz nepazīšanai pārveidojis piejūras mežu. Nejauši uzduramies kādai mājai bez žoga, kurā saimnieko liels un nikns suns. Labi, ka viņš ir lēns un neizlēmīgs un mums izdodas aizlavīties.

Esmu bijis te vairākkārt un pati Baltā kāpa, nekādu satriecošo iespaidu neatstāj, drīzāk iedvesomojošais ir skats, kas no tās virsotnes paveras uz apkārtni un Lielupes ieteku jūrā. Pati kāpa droši vien labi izskatās kad ir vieglāk saskatāmi tās apmēri, piemēram no garām braucošiem kuģīšiem vai pa Buļļuciema un Stirnuraga namu logiem. Baltā kāpa sākusi veidoties 1755. gadā, kad Lielupe kārtējos pavasara palos, pārrāva kāpu joslu pie Vārnukroga, izveidojot pašreizejo Lielupes ieteku jūrā. Vairākus gadus cilvēki centušies radušos ieteku aizbērt, tomēr acīmredzot tas nav izdevies.

Kā jau tas nereti notiek ar dabas brīnumiem, galvenā to vērtība nav konfekšu papīrītī, bet gan tajā, kas tur ir ietīts. Baltā kāpa ir tikai pavisam niecīga daļa no 10 kilometrus garās Bolderājas—Priedaines kāpu grēdas jeb Buļļu kāpām kā tās dēvēja senāk un ir Pārdaugavā lielākā kāpu grēda. Mūsu šodienas mērķis bija noiet Boldērājas kāpu pilnā tās sākotnējā garumā līdz pat Bolderājai.

Vēsturnieks Johans Kristofs Broce uzskatīja, ka Bolderāja savu nosaukumu ieguvusi tieši no Lielupes. Lielupei dažādos laikos un vietās ir bijis savs nosaukums, un tās lejtecē, sākot ar Buļļu muižu upe saukta vāciski – Bolderae.  Upei savukart vārdu esot devis Johans jeb Jānis Bulderings. Vēlāk Lielupes lejteci Buldurupi sāka dēvēt par Buļļupi. Kāds citas avots apgalvo, ka Buļļupes nosaukums drīzāk saistīts ar seklajā upē lietotajām platdibena laivām, kuras dēvēja par Die Bulle. Interesanti, ka Jānis Bulderings devis vārdu arī Jūrmalas pilsētas daļai – Bulduriem.

Dodamies Bolderājas virzienā pa taciņām, uz kurām sniegs ir nokusis ātrāk nekā uz sūnām, radot skaistus zīmējumus. Uz diviem pakalniņiem atrodam rožlapiņu izveidotus zīmējumus. Es apgalvoju, ka to izdarījuši sektanti, savukārt Elizabete uzstāj, ka tas ir romantiski noskaņotu personu roku darbs. Ik pa laikam satiekam cilvēkus, kas vainu pastaigājas, vai nodarbojas ar sportiskām aktivitātēm. Kāpu grēdas pirmā daļa ved pa skaidri saskatāmu virsotnes kori, kurai abās pusēs ir stāvas nogāzes ar skaistu ainavu uz apkārtnes mežu.

Liela daļa priežu ir sastādītas taisnās līnijās, kas ir raksturīgi piekrastēm, kur cilvēks centies cīnīties pret dabas postošajiem spēkiem. Senos laikos Bolderājas kāpas ir bijušas noaugušas ar mežiem, tomēr aktīvās izciršanas un meža ugunsgrēku dēļ, meži izzuduši un kāpas bez apauguma kļuva vējiem viegli kustināmas.  Valdošie austrumu vēji kāpu smiltis pārvietoja uz zemes iekšieni, kā rezultātā pamazām tika pārklātas Spilves pļavas, aizberot gan purvus, gan upju attekas un aprakot ēkas. Par vienu no upuriem krita Lofelda muižiņa, kas atradās pie Hapaka grāvja. Muižas iemītnieki pameta ēkas, kas dažu gadu laikā tika pilnībā apraktas smiltīs. Buļļu kāpas vietām pārvietojās ar atrumu 3 m gadā, tāpēc 1932. gadā tika uzsākta ceļojošo kāpu nostiprināšana, tās apmežojot.
Pēc apmēram diviem kilometriem kāpas kore vairs nav tik izteikta, tā maina virzienu pēc savas patikas un liek mums maldīties, kamēr mēs vienā šādā reizē, nonākam pie Buļļupes. Mežā vairs nav sastopami cilvēki un mēs aizvien biežāk uzduramies dzīvnieku spirām. Patīkami apzināties, ka Rīgā tomēr ir vietas, kur nav nav sastopami cilvēku. Kāpu virsotnes, vietām paceļas gandrīz 30 metru virs jūras līmeņa, paverot skatu pāri apkārtnes priedēm. Pāris metru starpība virs jūras līmeņa, atsedz ceļu jūras aukstajiem vējiem, dodot iespēju dabā ieviest savas korekcijas. Te ainava ar pundurpriedītēm, ķērpjiem un spilgtām sūnām uz īsu brīdi ir kļūst mežonīga un sveša.

Pa ceļam uz Bumbu kalnu satiekam vairākus orientieristus, kas apjukuši ķemmē mulsinošos kāpu zīmējumus. Bumbu kalnā uzbūvēts iespaidīga ausgstuma skatu tornis, no kura redzama visa apkātnē. Skaidri iezīmējas Rīgas siluets, Hapaka grāvis, Buļļupe, Bolderājas skursteņi. Kā stāsta vēstures hronikas, Latvijas brīvības cīņu laikā Bolderājas kāpas tika izmantotas pret Bermonta karaspēku, lai latviešu karaspēka daļas, kas virzījās no Daugavgrīvas un Bolderājas, apietu Rīgu no ziemeļiem un rietumiem. Bumbu kalnā bija iekārtots Latgales divīzijas komandpunkts. No šejienes 1. novembrī pulkveža Krišjāņa Berķa vadībā sākās uzbrukums Pārdaugavai.

Attistoties Bolderājai, kāpas austrumu daļa tika norakta. Tagad te plešas Bolderājas kapi, ar saviem mākslīgajiem ziediem, ir izrakts Bolderājas karjers un netālu no Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas baznīcas atrodas necili iekārtota ednīca, kurā mēs ēdām garšīgāko kebabu Rīgā un nopirkto Hačapūrī mēs ēdām vēl divas dienas.

Aptuvens pārgājiena maršruts

About Author

client-photo-1
Edgars Ražinskis
Astoņos gadus darbojies tūrisma ekipējuma un tūrisma pakalpojumu jomā, kamēr ienākusi doma pieredzi, zināšanas un kaislību realizēt savā uzņēmumā. Velo tūrisms ir Edgara kaislība, ar to ir izbraukāta Latvija un pat pabūts tālajā Ruandā. Piedalījies vairākās ekspedīcijās ar 4x4 gan Krievijas Ziemeļos, gan tālajā Altajā. Stažējies Gruzijā, kur vedis tūristu grupas Kaukāza kalnos un raftinga tūrēs pa straujajām kalnu upēm.

Comments

Leave a Reply