#12 Kaltenes akmeņainā pludmale

Šajā nedēļas nogalē mūsu rīcībā ir nonākusi automašīna, jauka, ietilpīga hondiņa. Pārsvarā principiāli izmantojam tikai sabiedrisko transportu un ar pašu spēku darbināmus transporta līdzekļus, tomēr šoreiz ļaujamies komforta kārdinājumam un dodamies Kaltenes virzienā ar auto. Jau pats ceļš caur Kurzemes puses piekrastes ciematiem ir piedzīvojums. Jūra, priedes, zvejnieku sētas, kūpinātas zivis un cilvēki, kuri nekur nesteidzas. Brauciena noskaņojums te atšķiras no citiem Latvijas ceļiem ar salīdzinoši zemo ātrumu un satiksmes intensitāti, kas ļauj viegli pārslēgties uz citu dzīves un domāšanas tempu.

Ap Bigauņciemu debesīs parādās tumši zili mākoņi, Ragaciemā sāk snigt, Plieņciemā tā putina, ka nākas pārvietoties ar 40 kilometriem stundā. Pirms Engures pēkšņi sāk spīdēt spoža saule, cilvēki pa ceļu staigā platiem smaidiem. Bērzciemā spīd tik spoža saule, ka atstarojusies uz svaigā sniega, dedzina acis, savukārt
Mērsrags mūs sagaida ar pamatīgu puteni. Upesgrīvā viss skaisti, spīd saulīte.Mēs jūtamies tā, it kā atrastos televizorā, kur kāds neizlēmīgs skatītājs, ik pēc 10 minūtēm pārslēdz kanālus. Kaltenē iebraucam izbaudījuši divus dažādus gadalaikus, novietojam mašīnu netālu no putnu vērošanas torņa un dodamies uz pludmales pusi.
Kaltenē ir izveidota putnu vērošanas taka, kas noslēdzas ar putnu vērošanas torni, no kura šodien redzami apmēram 30 gulbji. Putni pamanījuši, ka mēs velkam no somas laukā fotoaparātu, knābājot jūras ūdeni, pakāpeniski attālinās no krasta. Gulbji izrādās nav vienīgie putni, jo uz Grīļujūrakmens, kas atrodas savus 200 metrus no krasta, iekārtojies neliels cilvēkvērotāju bariņš – sudrabkaijām acīmredzot visi darbi apdarīti un tās, ieņēmušas ērtākās vietas, uzkrītoši nopēta mūs no galvas līdz kājām. Rojas pusē apgalvo, ka Grīļu jūrakmens ir lielākais jūrā esošais dižakmens Latvijā. Savukārt salacgrīvieši tam nepiekrīt, uzskatot, ka lielākais jūrakmens ir netālu no Svētciema esošais Lielais krauju jūrakmens. Ej nu tiec gudrs.

Visa piekraste ir kā piemētāta ar lieliem un maziem akmeņiem, tomēr ne tikai akmeņi šo vietu padara unikālu. Šai vietā ir Latvijā ārkārtīgi reti sastopamie Litorīnas jūras krasta veidojumi – senais jūras valnis ar bagātu Litorīnas laika molusku atlieku saturu. Uz šo vietu attiecas daudzi likumā noteikti ierobežojumi, tai skaitā, te aizliegts kurināt ugunskurus, cirst kokus un pat vākt molusku fosilijas. Laikapstākļi turpina svārstīties starp spožu sauli un snigšanu, bet mēs dodamies gar piekrasti ziemeļu virzienā. Pārvaram nelielo molu, kura galā atrodas Lieldienu saliņa, uz kuras kādreiz atradusies sūkņu stacija.

Lai pārgājienu nedaudz atšķaidītu ar kultūrvēsturisku saturu, apskatām Kaltenes Sv. Katrīnas evaņģēliski luterisko baznīcu un līdzās esošos kapus. Pirmā pasaules kara laikā, 1916. gadā, baznīcai nopietnus bojājumus nodarījis krievu mīnu kuģa „Slava” raidīts šāviņš. Varam tikai minēt, kāda bija kuģa motivācija tērēt munīciju, apšaudot šo mazo zvejniekciemu un tā baznīcu. Arī kapiem, kā par brīnumi, ir tikusi sava kripatiņa slavas – Padomju gados, te tika filmētas pirmās epizodes filmai “Ilgais ceļš kāpās”.

Netālu no vietas, kur Žulniekvalks, nocieties un nevaldāms, beidzot ietek jūrā, pa akmens tiltiņu upi šķērso Kaltenes vecais piejūras ceļš. Te mums ir iespēja ieelpot seno laiku Kaltenes dvesmu. Labajā ceļa pusē, starp reti saaugušiem kociņiem saredzami jūrā izmētātie akmeņi, miniatūri kopti dārziņi jūras krastā, nodeldēti soliņi un apgāztas laivas. Jūras krastā jau vairāk nekā gadsimtu atrodas tagadējā Kaltenes bibliotēka. 1899. gadā tā ir celta kā Nogales barona Nolkena vasarnīca, pēc tam tā vairākkārt ir pārbūvēta un mainījusi savu lomu sabiedrībā. Kreisajā ceļa pusē aplūkojamas sakoptas, skaistas kurzemnieku piejūras sētas, starp kurām var atrast arī veco zvejnieku un kuģu būvētāju dzimtas mājas. Kādreiz Kaltene bijusi viens no vadošajiem kuģubūves centriem, kur 19.un 20. gadsimta mijā uzbūvēti 49 burinieki.

Ikreiz,sākot piedzīvojumu dabā, nepieciešams kāds laiks vai noietie kilometri, lai varētu beidzot atslēgties no ikdienas domām un pieslēgties tam, ko mēs saucam par pārgājiena sajūtu. Tie, kas to ir jutuši, zina, par ko es runāju. Tā ir sajūtas, kas ļauj saplūst ar apkārtējo dabu, ejamo ceļu un nedomāt: „Kaut ātrāk šis pārgājiens beigtos, jo rīt ir pirmdiena un man tik daudz kas vēl darāms.” Pēc šīs pieredzes varu teikt, ka ceļa malā atstātā mašīna, saistīja domas un kavēja pārgājiena sajūtas iestāšanos. Un tikai te, uz vecā Kaltenes ceļa, starp satrunējušu, jūrā iestieptu molu un melanholiskām zvejnieku tīklu apjoztām viensētām, atnāca pārgājiena sajūta.

Aptuvens pārgājiena maršruts: http://ej.uz/kaltenespludmale

 

Raksta sagatavošanā izmantota informācijas no mājaslapas www.roja.lv

About Author

client-photo-1
Edgars Ražinskis
Astoņos gadus darbojies tūrisma ekipējuma un tūrisma pakalpojumu jomā, kamēr ienākusi doma pieredzi, zināšanas un kaislību realizēt savā uzņēmumā. Velo tūrisms ir Edgara kaislība, ar to ir izbraukāta Latvija un pat pabūts tālajā Ruandā. Piedalījies vairākās ekspedīcijās ar 4x4 gan Krievijas Ziemeļos, gan tālajā Altajā. Stažējies Gruzijā, kur vedis tūristu grupas Kaukāza kalnos un raftinga tūrēs pa straujajām kalnu upēm.

Comments

Leave a Reply