#11 Līču-Laņģu klintis

„Ei, tu neredzi, ka te ir evakuācija?” nobļauj apsardzes firmas tērpā ģērbies neliela auguma vīrietis. „Visiem jāpamet telpas!” viņš paziņo un aiziet tālāk. Dzelzceļa kase
s vēl darbojas un apkalpo pāris palikušos klientus. Var redzēt, ka pie ārdurvīm jau ir sapulcējies cilvēku bars, kas stacijā vairs netiek ielaists. Lielāko daļu no 20 pārgājiena dalībniekiem esmu aizsūtījis uz peronu, cerībā, ka atlikušie kaut kā spēs izlauzties caur drošībnieku ķēdei. Balss skaļruņos runā klusi un nesaprotami, telpa tukšojas, kamēr stacijā esmu palicis viens. Līdz vilcienam atlikušas trīs minūtes, tāpēc dodos uz peronu, kur satieku atlikušos pārgājiena dalībniekus, kas līdz augšai tikuši pa ieeju no Dzirnavu ielas. Vilciens izkustas, un satraukumu nomaina saviļņojums.

Brauciens līdz Lodei ilgst apmēram tikpat ilgi, cik lidojums līdz Londonai – divas ar pusi stundas. Tuvojoties Lodes stacijai, pamanu, ka ainavu papildina Baltijas vadošā keramisko būvmateriālu ražotne, kuras pagalmā kārtīgās kaudzītēs sakrauti ķieģeļi un bruģis. Izkāpuši no vilciena, veicam nelielu iepazīšanās rituālu un tad dodamies mežā iekšā. Pirmā pārgājiena daļa prasa izveicību un piesardzību, jo ceļš pārsvarā iet lejup, bet taciņu klāj lietus noslīpēts ledus slānītis.

Iznākot no pameža, skatam paveras milzīgā māla karjera bļoda ar vairāku līmeņu terasēm. Spilgti sarkanos un oranžos toņos iekrāsotais māls mijas ar pelēkzaļo. Vietām redzami nelieli strauti ar aizsalušiem ūdenskritumiem. Ūdeņi satek bļodas dibenā esošajā ūdenstilpnē, kuru pacietīgi susina ūdenspumpis. Pārgājiena dalībnieku apavi un bikšu gali kļūst aizvien sarkanāki, bet noskaņojums – pozitīvāks. Apskatāmie māla slāņi te ir izveidojušies pirms apmēram 400 miljoniem gadu, kad Latvijas teritorija, kontinentālā dreifa rezultātā bija aizpeldējusi līdz ekvatoram un tur to apskaloja siltas jūras, bet upju deltu gultnēs noslāņojās māls. Šajā laikā uz zemeslodes valdīja zivis, kuru mirstīgās atliekas pagājušā gadsimta 70.gados šo vietu padarīja par sensāciju.

Lodes bruņuzivju iegula ir pasaules nozīmes ģeoloģiskais dabas piemineklis– vidus devona fosīlo atlieku atradne. Atliekas atrodamas māliežu slāņos un ir saglabājušās neparasti labi. Ģeologs V. Kuršs 1970. gada 16.jūnijā aptuveni 3 m biezā pelēko mālu slāņkopā atrada vairāku veselu bruņuzivju ķermeņu šķērsgriezumus. 1971. gadā paleontoloģes Ļ. Ļarskas vadībā sākās plaši pētnieciskie izrakumi. Pētnieki atrada pilnīgi veselus zivju skeletus. Tie bija pirmie veselu bruņuzivju Asterolepis atradumi pasaulē.Tika precizēta arī daivspuru zivju uzbūve. Atrastās fosilijas atrodas nozīmīgos bijušās PSRS muzejos, stends ir arī Latvijas Dabas muzejā. Kopumā karjerā atrastas 14 zivju un bezžokļeņu sugu atliekas, bezmugurkaulnieki un vairāku augu sugu atliekas[1].

Lai tiktu laukā no karjera pārgājiena dalībnieki izmanto divas dažādas taktiskas – vieni mēro garāko ceļu apkārt stāvajai nogāzei, savukārt otra daļa nogāzi pievar rāpus. Laiks ir lietains, tāpēc ātrā ceļa veicēji galā tiek nosmulējušies, tomēr ar smaidu līdz ausīm. Pārgājienā piedalās arī divi puikas, kurus acumirklī piesaista milzīgā dzelteno ķieģeļu kaudze un pēc mirkļa abi jau ir tās virsotnē. Izskatās, ka ķieģeļu ražotne svētdienās nedarbojas, jo nekur nemanām cilvēkus, skursteņi ir tukši un ekskavators mierīgi atpūšas. Lauka vidū nomesti neapdedzināti ķieģeļi, kuri kā tādi Dali mīkstie pulksteņi atstāti likteņa varā. Pa zilu un gandrīz caurspīdīgu ledu šķērsojam nelielu ezeriņu, lai jau pēc mirkļa pazustu zaļā egļu mežā, kura sūnas viscaur piemētātas ar ķieģeļu fragmentiem. Kaut kur pa labi no mums paliek Laņģu mājas, kuras ir devušas nosaukumu šim mežos paslēptajam brīnumam. Vēl pirms desmit gadiem Līču–Laņģu klintis bija krūmiem aizaugušas, savukārt tagad te ierīkota lieliska taciņa.

Pirmo mēs sastopam lielu Laņģu alu, kuras garums ir gandrīz 50 metri. Pārgājiena dalībnieki, bruņojušies ar lukturīšiem, viens pēc otra piesardzīgi dodas alā. Tā ir apmēram metru augsta, bet kambaros tā kļūs augstāka. Temperatūra alas dziļākajā daļā ir jūtami siltāka nekā ārpusē. Jaunie speleologi no alas iznāk piebristiem zābakiem, sasmērējušies un jautri. Latvijā nav daudz iespēju apmeklēt tik dziļas dabiski veidojušās alas.

Tālāk ceļš ved gar vienu no Latvijas dabas iespaidīgākajiem veidojumiem – Līču–Laņģu klintīm. Tā ir apmēram kilometru gara gandrīz sarkana klints, kuras augstums vietām sasniedz 30 metrus un, lai to apskatītu pilnā apmērā, ir pamatīgi jāatliec galva. Vietām klinti pāršķeļ kāda no daudzajām gravām, un aizsalušie strauti un ūdenskritumi rada pasakainu iespaidu. Pārgājiens sāk izretoties, jo dalībnieki cenšas ilgāk pakavēties pie skaistajām ainavām, kuras pārspēj viena
otru ar savu vērienīgumu un klints sienu zīmējumiem. Dzirdami sajūsmas izsaucieni „Cik te ir skaisti!” un „Nezināju, ka pie mums kaut kas tāds vispār ir!”. Īsi apskatām vidējās un mazās Laņģu alas un, tā kā vilciens mūs negaidīs, bet dažiem jau sāk gurkstēt vēders, raitā solī dodamies Grīviņu klinšu virzienā.

Pa ceļam forsējam divas upes un turpinām ceļu pa apledojušo taku, ko katrs vismaz pa reizei izbauda, nokrītot uz dibena. Lietus ir pieņēmies spēkā, bet tas netraucē priecāties par skaisto mežu un straujajām nogāzēm. Satiekam nelielu ceļotāju grupiņu, kurus balti apskaužu par to, ka šie parūpējušies par sausām grila oglēm. Nometnes vieta pie Gaujas ir lieliski iekārtota. Tajā ir iekura
vieta ar āķi zupas katlam, kā arī neliela nojume, kur patverties no lietus. Līt sāk stiprāk, pieprasījums pēc zupas pieaug, un vilciens no Valgas ar katru mirkli tuvojas Lodes stacijai. Labi, ka somā esmu iemetis spirta tabletes un stiprais vējš neļauj ugunskuram nodzist. Par mata tiesu zupu piedabūjam pie dzīvības un jau pēc mirkļa visi laimīgi čāpstina.

Atpakaļceļš līdz Lodes stacijai iet cauri mežam, gar Grīviņu dzirnavām un kādu gabalu jāmēro arī pa šoseju. Stacijā esam septiņas minūtes pirms vilciena. Biļešu pārdevēja mūs, ar Lodes māliem zābakos un uz biksēm, ielaiž pirmajā klasē, kur viss ir glauns un tīrs. Viņa mums arī pastāsta, ka, ja līdz šī gada beigām valsts nesakārtos jautājumu par jaunajiem vilcieniem, Latviju pārņems igauņu vilcieni. Pēc īsas diskusijas  vienojamies, ka varbūt tā arī ir labāk. Rīgas Centrālajā stacijā viss kā parasti – cilvēki steidzas, viegli smaržo pēc eļļā ceptiem mīklas izstrādājumiem un no šī rīta evakuācijas vairs nav ne miņas.

Aptuvens pārgājiena maršruts: http://ej.uz/licu-langu

 

 

 

[1]Ģeoloģiskais dabas piemineklis Lodes bruņuzivju iegula MK 175. noteikumu piel. Nr. 45

 

About Author

client-photo-1
Edgars Ražinskis
Astoņos gadus darbojies tūrisma ekipējuma un tūrisma pakalpojumu jomā, kamēr ienākusi doma pieredzi, zināšanas un kaislību realizēt savā uzņēmumā. Velo tūrisms ir Edgara kaislība, ar to ir izbraukāta Latvija un pat pabūts tālajā Ruandā. Piedalījies vairākās ekspedīcijās ar 4x4 gan Krievijas Ziemeļos, gan tālajā Altajā. Stažējies Gruzijā, kur vedis tūristu grupas Kaukāza kalnos un raftinga tūrēs pa straujajām kalnu upēm.

Comments

Leave a Reply