Interesi par šo dabas objektu rada internetā nejauši uzieta pagājušā gadsimta sākuma bilde, kurā redzams iespaidīgs ūdenskritums, līksmi tūristi un upi šķērsojošs koka tilts. Ūdenskritums bija populāra tūristu apskates vieta – tik populāra, ka pat rotājusi kādu cariskās Krievijas pastkartīti. Otra bilde datēta ar 1935. gadu; attēlā redzamie vīrieši nopietni pozē ap ūdenskritumu, kura augstums mērāms divu cilvēku augumā, savukārt dāmas gozējas uz tiltiņa. Nepatīkams bija mans pārsteigums, kad uzzināju, ka 20. gadsimta 50. gados ūdenskritumu saspridzināja, lai iegūtu izejmateriālus kaļķa ražošanai, kas notika turpat, tuvējā kaļķa ceplī. Ironiski, ka ar saspridzinātās rumbas akmeņiem kaļķa pieticies vien divām krāsnīm.

avots: www.dabasretumi.lv

 

avots: www.zudusilatvija.lv

Mūsdienās tūristi Riežupes rumbai parasti šauj garām, lai apskatītu nedaudz tālāk esošās smilšu alas, tomēr es nostāju ceļa malā un pa mazu taciņu pazūdu mežā. Jau visai ātri atrodu krūmos ieaugušo kaļķu cepli, kurā pirms apmēram 70 gadiem pazuda krietna daļa no Riežupes ūdenskrituma. Grūti noticēt, ka padomju laikā turpat aiz cepļa mitinājies “Rīgas vīnu” rūpnīcas cehs, kas ražoja manā bērnībā tik slaveno “Dzirkstošo veldzi”. Pēc neilga gājiena nonāku pie pašas Veldzes upes, kura šodien neattaisno savu skaisto nosaukumu, jo no upes palikuši pāri vien akmeņi un dažas peļķes.

Pa kreisi garajā zālē aiziet knapi pamanāma sliedīte, kura visticamāk ved līdz Veldzes ūdenskritumam. Redzot sauso upes gultni, nekādas skaisto skatu cerības neloloju, vien mierinu sevi ar domu, ka būs iespēja redzēt, kā tad izskatās rumba bez ūdens. Šķiet, ka pirms manis sen neviens te nav gājis, dodot man iespēju ar plikām kājām pārraut visus ērkšķainos staipekņus, kas te saauguši. Pēc īsas klumpurēšanas cauri krūmiem un dažu grāvīšu šķērsošanas nonāku pie rumbas, kur laiks ir apstājies. Tik savādi izskatās upe, kas nevis visiem spēkiem raujas uz priekšu, bet ir apturēta – tā lūdzoši stāv, plaukstās turot savu saziedējušo un sasmakušo ūdeni, un gaida lietu.

 

Nokratu domas par sauso Veldzi un dodos meklēt Riežupes ūdenskritumu, kuram jābūt kaut kur netālu. Šķērsoju Veldzes gultni un nonāku uz skaista celiņa, kurš, aizlīkumojot gar lielu un žuburainu priedi, iznāk no meža pie kādas saimniecības. Žogu nekur nemanu, un neviļus iezogas domas par suņiem, kuri līdzīgās vietās šad tad mēdz uzrasties. Lai sajustos drošāk, no zemes paceļu nelielu koka gabalu un dodos tālāk.

 

Pa celiņu, kas līdzinās vietējai serpentīna versijai, ejot lejup no gravas, nonāku līdz Riežupes rumbai. Pati Riežupe (saukta arī Reža, Režupe, augštecē Ēģenieku grāvis, Mizas grāvis, vidustecē – Rimzātupe) arī ir cietusi no sausuma, tomēr tā turpina plūst. Riežupes rumba ir neparasti ainavisks pakavveida formas ūdenskritums, kurš mana apciemojuma laikā, pateicoties zemajam ūdens līmenim, ir viegli šķērsojams. Rumbas pakājē mani pārsteidz bariņš ar dzeltenīgi oranžām zivīm, kuras šo vietu padara vēl brīnumaināku.

 

Aptuvens maršruts

Pagrieziens uz Dāvida ūdenskritumiem atrodas uz Pleskavas šosejas, netālu no Rīdzenes. Uz ūdenskritumiem neved norādes, un pagrieziens ir veiksmīgi paslēpies ainavā, tāpēc ar pirmo reizi pašaujam tam garām. Ceļš atduras pret vārtiem, kuros skaidri norādīts, ka te atrodas Lauksaimniecības universitātes mācību bāze un nepiederošiem ieeja aizliegta.  

 

 

Vecās dzirnavas, kur pašreiz ierīkota mācību bāze, kādreiz esot piederējušas amatniekam Dāvidam, kas, būvējot dambjus, darbojies gan Krievijā, gan apkārtnē. Šo īpašumu viņš 19. gadsimta sākumā ieguvis par labu kalpošanu muižai (cits nostāsts gan vēsta, ka šo zemes gabalu viņš nopircis par ilgajā izcila amatnieka mūžā nopelnīto naudu). Amatnieks starp avotu kritumiem un dzirnavām – stāvajā kraujā – uzcēlis pamatīgu laukakmeņu mūri, lai savāktu un uzkrātu avotu ūdeni dzirnavām.

Mēs respektējam teritorijas nepieejamību, tāpēc pieņemam lēmumu nedoties uz Dāvida dzirnavām un tām līdzās esošo laukakmeņu ūdenskritumu, bet gan sameklēt turpat netālu esošo dolomīta ūdenskritumu. Apskatot kartē ūdenskrituma atrašanās vietu, kas, šķiet, rokas stiepiena attālumā, tiek pieņemts šīs dienas neprofesionālākais lēmums – ceļu līdz ūdenskritumam mērot ar iešļūcenēm un šortos.

Ja vēlaties iejusties Rembo tēlā, kurš pretī savam mērķim dodas, pārvarot džungļus, lec pāri sakritušiem kokiem un laužas cauri krūmiem, uz dibena šļūc pa dubļiem, kas klāj stāvās nogāzes, un cīnās ar odu un mušu ordām, tad Dāvida ūdenskritumi ir domāti jums. Te var izjust šīs vietas milzīgo atšķirību, salīdzinot ar labi koptiem un steriliem dabas brīnumiem, uz kuriem ved iekoptas taciņas un to apkārtnē tiek izpļauta zāle un izcirsti krūmi.

Pats ūdenskritums dabā nav viegli saskatāms, jo to viscaur sedz nolauztu koku stumbri un citi sanesumi. Ūdenskritums izveidojies pēc 1998. gada vasaras plūdiem, kad lietus ūdens izskalojis visu zemi, oļus un pat lielus dolomīta bluķus, atstājot vien dolomīta gultni, kurā strauts veido 9 m augstu ūdenskritumu ar desmit pakāpēm. Pēdējā pakāpe – 2,8 m augsta un 6 m plata klints.

Pēc brīža, izrāpjoties no gravas, saplēstām čībām un netīriem šortiem, ejot pa retiem kokiem saaugušo birztalu un elpojot lietus atnesto meža gaisu, rodas sajūta, ka stundu esam bijuši citā pasaulē – kaut kur tālu no ikdienas – un gribas smaidīt.

 

Pleskavas šoseja, attālinoties no Rīgas, kļūst aizvien romantiskāka. Visainaviskākā tā ir aiz Smiltenes pagrieziena, kur ceļš ir taisns kā bulta un aizviļņo tālu līdz pat apvārsnim, bet visapkārt plešas labības lauki. Neilgi pēc pagrieziena uz Alūksni ainavu pārņem meži un ļoti reta satiksme. Rodas patīkama sajūta, jo ir izdevies aizbēgt no stresa, jezgas un trokšņiem.   

Viesnīcā mūs sagaida viesmīlīgākie cilvēki, kādus vien varētu vēlēties. Istabiņā manu sievu pārsteidz ziedu pušķis. Sazinoties ar viesnīcu, sacīju, ka priecātos, ja izdotos pušķī pievienot pļavas ziedus. Viesnīcas darbinieki kompozīcijā atrada vietu ne tikai rudzu puķēm, bet arī vārpām un meža zemenēm, kuras visu palikšanas laiku pildīja telpu ar maigu aromātu.

Velo brauciens apkārt Alūksnes ezeram ir ātrs un vienkāršs. Maršruts Alūksnes apkārtnē drīzāk atgādina ārzemes. Zaļi kalni – tie paši skaistie Latvijas kalni. Citu mums nav. Iekopti krasti, salas, divi romantiski tiltiņi, kas savieno Marijas salu ar kontinentu. Smaidīgi cilvēki, pārbarotas pīles un ātrumlaiva, kas vago ezera virsmu. Burvīgais skats no Tempļa kalna ar līdzās esošu tiltiņu pār gravu. Alūksnes ezers apbur un atstāj iespaidu, ka alūksnieši novērtē, mīl un kopj savu dabas bagātību.

Maršruta otrā daļa pa grants ceļiem ved cauri mežiem. Ik pa laikam parādās kāda savvaļas pludmale. Ārā ir +30 grādi un šur tur ceļu šķērso iztramdīti zalkši. Nopeldamies ceļmalas pludmalē līdzās dīvainām cilvēku figūrām. Ciematiņā guļam pie dīķa, ēdam saldējumu un vērojam, kā lēnām pārvietojas ēnas. Mazliet noguruši no karstuma, atgriežamies viesnīcā, kura pelnījusi atsevišķu stāstu.

Te brokastu omlete ir tik dzeltena un karbonāde sulīga kā bērnībā. Viesnīcas darbiniece mums noorganizē divus velosipēdus – atdodot savu, bet otru aizņemoties no dēla. Mums te patīk, tāpēc mēs mainām plānus, un paliekam te divas dienas. Otrajā dienā, nākot no veikala, brīdī, kad tikko sākam ēst saldējumu, mūs pārsteidz negaiss. Jau pēc 20 minūtēm tas Alūksni atstāj bez elektrības. Viesnīcas viesi sveču gaismā ģeneratora darbinātā televizorā vēro basketbola spēli, kurā Latvija uzvar Lietuvu.

 

Šī mums ir svarīga diena, jo no rīta mēs reģistrējam savu laulību. Uzreiz pēc tam, kad Elizabete iesniegusi savu pasi uzvārda papildināšanai, dodamies Alūksnes virzienā, lai pa ceļam iegrieztos apskatīt Kalamecu un Markūzu gravas. Nereti pats brauciens uz dabas objektu ir patīkams emocionāls piedzīvojums. Ārā ir pasakaini saulaina diena, pļavās ganās zirgi, un Pleskavas šoseja nešķiet vis vienmuļa un nogurdinoša, bet veido stāstu par Latvijas dabu.

Pēc pagrieziena uz Gaujienu ceļš sapurinās un kļūst rotaļīgs. Līkumi seko cits citam, un te jau mēs braucam cauri laukiem, lai pēc mirkļa slīdētu cauri alejai līdz attaptos ciematā ar lepno Gaujienas muižu. Gaujienā nogriežam uz Mežciema pusi un kādu ceļa gabaliņu braucam cauri skaistam silam. Šādas ainavas silda sirdi. Vietējie ir viesmīlīgi un krustojumos izvietojuši norādes, kas ved uz dabas brīnumu.

Dodamies krūmu virzienā, kur acīmredzot atrodas ieeja Kalamecu gravā. Visapkārt krūmiem plešas tikko aparts lauks, pa kuru, siltās novakares gaismas uzmundrināts, čakli rosās traktoriņš. Taciņas sākumā ir novietota zaļa ozollapa, kas informē, ka šī teritorija ir aizsargājama, bet uz ceļa guļ vientuļš gumijas zābaks. Jau braucot šurp, raizējāmies par to, vai upītē būs ūdens, jo sen nav lijis. Mūsu raizes apstiprina knaps strautiņš, kas vietām spēj no sevis izspiest vien gliemeža pēdas nospiedumam līdzīgu sliedīti.

Kalamecu gravas priekšnesumam ir lieliska dramaturģija un satriecoša scenogrāfija. Tas sākas mierīgi un pakāpeniski – ar zemiem ūdenskritumiem un šauriem atsegumiem. Un tad pēkšņi abās pusēs parādās plašas dolomīta atsegumu sienas ar iespaidīgām pārkarēm. Tik pat strauji grava beidzas un turpina līkumot kā šaura akmeņiem piekaisīta upīte. Atpakaļceļā vēlreiz izbaudām Latvijas dabā tik reti sastopamu ainavu un izlienam no krūmiem atpakaļ ikdienībā, kur neatlaidīgi velēnu turpina uzplēst sarkanais traktoriņš.

Kalamecu grava atrodas pie Igaunijas robežas, un norādes uz to parādās vien pie pašas gravas. Nomaļā atrašanās vieta visticamāk arī ir iemesls tīrībai, kas tur valda, jo, atskaitot gumijas zābaku, no krūmiem mēs atgriezāmies vien ar Cēsu alus bundžiņu. Starp citu, Cēsu alus bundžas ir biežāk sastopamais atkritums dabas objektos. Tas ir jocīgi, jo man agrāk šķita, ka šo alu neviens vairs nedzer. Atstāsim pēc sevis dabu tīrāku!  

       Staburags ir Raunas apkārtnes centrālais dabas objekts, par ko liecina ciemata centrā tam veltītā norāde. Raunas staburags ir ļoti izteiksmīgs populārā tūrisma apskates objekts. Tam ir sava labi iekopta autostāvvieta. Info stends ar Staburaga rašanās skaidrojumu un aicinājums saudzēt šo dabas brīnumu. Uz pašu dabas objektu ved lieliskas kvalitātes celiņš ar lepnu cilpu galā. Raunas Staburaga sasniegšana, atšķirībā no pavisam netālu esošajiem Dāvida ūdenskritumiem, nesagāda raizes un pat rudenīgais lietutiņš liekas patīkams.

Turp un atpakaļ notiek neparasti dzīva kustība, kas reti novērojama ap dabas objektiem, ja vien tā nav Gūtmaņala vai Ventas rumba. Trīs pusaudzes kopā ar puisi dodas uz Staburaga pusi, lai ieturētu līdzpaņemtos našķus un malkotu vieglus alkoholiskos dzērienus. Te pat sastopam četrus sirmus atpūtniekus, kuriem vieglā piekļuve Staburagam ir sagādājusi patīkamus brīžus – tie jautri čalo un fotografējas uz 17 metrus platā un gandrīz četrus metrus augstā šūnakmens fona.

Raunas Staburags pēc Daugavas Staburaga appludināšanas, šobrīd ir Latvijā raksturīgākais un izteiktākais šūnakmens veidojums. Kā arī vienīgais apskatāmais dabas objekts, kura nosaukumā ir saglabājies Staburags. Tā vecums ir apmēram 8000 gadi un mums par prieku, tas turpina veidoties arī mūsdienās . Staburags aug pateicoties avotu ūdenim, kas plūstot pa nogāzes sūnām un citiem augiem izgulsnē savus avotkaļķus. Esam te ieradušies tikko pēc lietavām un Staburags ir pārklājies ar neskaitāmām tērcītēm, kuras nolaidušās pa sūnu valdziņiem krīt iekšā Raunā.

Staburaga avoti, pateicoties tam, ka veido avotkaļķus ir ES nozīmes prioritāras aizsardzības biotops. Raunas Staburags tāpat minēts kā vienīgā Alpu kreimules atradnes vieta, taču daudzus gadus šī suga šeit nav konstatēta. Domājams, ka iemesls tam ir Staburaga apmeklētāju intensīvais nomīdījums. Saudzēsim pēdējo Latvijas Staburagu.