Rīta pusē kārtīgi izkratāmies Rīgas–Madonas autobusā un no autoostas, augstu cilājot kājas, tūlīt dodamies uz ēdnīcu baudīt cenas, kuras uz brīdi ļauj sajusties tā,it kā mēs atrastos citā valstī vai būtu atgriezušies 10 gadus senā pagātnē. Pilniem vēderiem dodamies Nesaules kalna virzienā, nemaz nenojauzdami par pārsteigumiem, ko daba mums ir sarūpējusi.

Sprīzdānos, kas atrodas apmēram 20 minūšu gājienā no Madonas,mēs piedzīvojam tās dienas krāšņāko dabas pārdzīvojumu. To mums ir sarūpējusi Riebas upe ar saviem ainaviskajiem krastiem un neskaitāmajiem – lai arī mazajiem, tomēr skaistajiem – ūdenskritumiem. Te pat, Riebas upes krastā, apskatāms Sprīzdānu kādreizējo laiku lepnākais nams,kura labākie gadi jau sen ir aiz muguras, un tagad tas pārsteidz vien ar savu šaušalīgo izskatu.

 

Aiz Rēķu kalna ienirstam Spriķu silā, kurš aprij cilvēku radītos trokšņus, un mūs pamazām pārņem tāds miers, kāds ir iespējams tikai dabā. Nelielā ceļa posmā uzejam vairākas mūra ēku sienas, kuru milzīgie akmeņi vēl cīnās pretī nepielūdzamajiem dabas spēkiem. Tālāk nonākam aplokā, kur sastopam ziņkārīgas un bailīgas govis. Divi bullēni jestri bauda brīvību ārpus elektriskā aploka, tomēr, pamanījuši mūs, tie aši pazūd krūmos.

Pirms Arnicēniem griežam iekšā meža ceļā, ko būtu spējīgs izbraukt tikai tanks. Ceļš ir izdangāts, un milzīgās rises ir pilnas ar ūdeni. Mūs tas apmierina, jo tas nozīmē, ka nekādas mašīnas šeit neiebrauks un te mēs būsim vieni. Sāk krēslot un no nenopļauta lauka paceļas iztramdīta irbe.Pašā Nesaules kalna pakājē atrodam pirmo peļķi, kas klāta ar ledus kārtiņu. Esmu Nesaules kalnā jau trešo reizi un ikreiz, esot te, nepamet sajūta par to, ka tu te neesi viens.

Pēkšņi netālu no mums, meža biezoknī, kāds sāk neganti kaukt, izklausās, ka tur cīnās divi dzīvnieki, vai arī viens to otru vienkārši mēģina piebeigt. Miesu un prātu sāk pārņemt neomulīga sajūta. Racionālais prāts cenšas pārliecināt, ka Latvijas mežos cilvēku apdraudēt var vienīgi ērces, tomēr emocijas ir nepielūdzamas, un veidojas viegla panika. Es iebļaujos baisākajā balsī, kādu vien spēju radīt. Pēc brīža ieklausoties, šķiet, ka kaucēju balsis attālinās. Mani pārņem triumfa trīsas, par to, ka esmu atjaunojis savu likumīgo vietu barības ķēdē, un mēs smiedamies dodamies tālāk.

Pēc īsa brīža norādu Elizabetei uz bērziem, kas pārliekušies pāri ceļam, sakot, ka gadījumā, ja mums tas nezvērs uzbruktu, mēs uz tiem spētu patverties. Nebiju vēl pabeidzis savu teikumu, kad tepat no krūmiem kaucējs iekaucās savā asinis stindzinošajā balsī. Nekur viņš nebija aizmucis, tieši pretēji, tas bija pavirzījies mums tuvāk. Apmēram pēc divām sekundēm jau laižam kājas pār pleciem un neatskatīdamies skrienam, kā sen neesam skrējuši.

 

Visu atlikušo ceļa daļu ik pa laikam neviļus pametam skatienu atpakaļ, it kā pārliecinoties, vai mums neseko Nesaules kalna briesmonis. Mūsu šīs dienas galamērķis ir lepnā un skaisti atjaunotā Grašu pils, kur, kā izrādās, šonakt esam vienīgie iemītnieki.

 

Maršruts: http://ej.uz/Nesauleskalns

Pirmos Egļupē sastopam jauniešus Halovīna tērpos un izkrāsotām sejām. Ir agrs rīts, un izskatās, ka vētrainās svinības viņiem prasījušas daudz spēka. Šodien ir Elizabetes dzimšanas diena, tāpēc uz mežu esam paņēmuši arī draugus. Šodienas distance ir 27 kilometri – viens kilometrs katram gaviļnieces gadam. Iesildām vilcienā iestīvējušos locekļus, uztaisām uzmundrinošos vingrinājumus un, izvēloties garāko no iespējamajiem maršrutiem, cauri mazdārziņu kooperatīvam dodamies Stīveru virzienā.

Pie rūpīgi iekoptajām Lielberģu mājām ganās divas kazas un govs. Lopiņi izskatās piebaroti un drosmīgi. Tiklīdz sajūsminātie pilsētnieki piestāj, lai uzņemtu dažas bildes, kazas sinhronā riksī dodas mūsu virzienā. Pēc apmēram kilometra griežam pa kreisi un ejam pa omulīgu meža celiņu, līdz to aizšķērso lieli dzelzs vārti. Tālāk pa mežu līkumojam gar augstu žogu, un tas ir tā vērts. Mežs ir viegli ejams, un tā zemsedzē ir dziļi iespiedušies kristālskaidri strautiņi, kas atšķiras no parasti redzamajiem tumšajiem mežu grāvīšiem.

Grupā paradās pirmie sajūsmas izsaucieni –, šķiet, ka esam jau dabūjuši tā saucamo pārgājiena sajūtu. Cauri krūmiem ir saskatāms dzirnavu šūnakmens mūris, pļava ar trīs brangiem ozoliem un divas kailas sievietes. Mēs apmulstam un kādu mirkli nelienam laukā no krūmiem. Kā lai nepeldas dzirnavu dīķī, ja ticējumi vēsta, ka šeit esošajiem avotiem ir ne tikai dziedniecisks spēks, bet tie veicina arī skaistumu?

Dzirnavu dīķa gultne ir savdabīga un rada iespaidu, ka ūdens ir tirkīzzils un neticami tīrs. Zilo krāsu avota gultnei piedod devona laikmeta zilganā glūda jebšu ļoti plastisks māls, parasti pelēkā vai zilganpelēkā krāsā. Līdzās dīķim jeb kā to citos avotos mēdz dēvēt – dzirnavezeriņam – novietota piemiņas zīme vienam no pirmajiem latviešu tēlniekiem – Teodoram Zaļkalnam. Kā izrādās ainaviskās šūnakmens dzirnavas cēlis un tajās aktīvi darbojies tēlnieka tēva brālis.

Nākamais grupas sajūsmas objekts ir Mežmuižas avoti, kas iztek no Kaļķugravas nogāzes un pa garām kāpnēm ieplūst dzirnavu dīķī. Atkarībā no ūdens daudzuma ir saskaitāmi trīs līdz pat 14 avoti, mēs saskaitām septiņus avotus –, pateicoties lietiem, ūdens neapturami gāžas laukā no zemes. Tālāk ceļš ved uz Čerņausku dižo ozolu, kuru kā noskaidrojam var aptvert un samīļot seši cilvēki.

Aptuvens pārgājiena maršruts: http://ej.uz/mezavots

  Šis ir viens no retajiem gadījumiem, kad dabas brīnumu atklājam, to nemeklējot. Bijām aizbraukuši uz Glāžšķūni apskatīt dolomītsmilšakmeņa atsegumus Ogres upes krastos. Bridām gar upi, apbrīnojām varenos kokus, kas iegāzušies upē, izlaužot paprāvus atseguma klints bluķus, un priecājāmies par koši zaļajām sūnām caur kurām pacietīgi sulojās neseno lietu ūdeņi.

Tā nu es, iegrimis svinīgā apcerē, kas parasti piemeklē tikai dabā, soļoju gar visai vienmuļo Ogri, kad izdzirdēju virs kraujas ejošo sieviešu sajūsmas saucienus. Pirmais iespaids bija satriecošs – apmēram 300 metru garš, vairākām kaskādēm piepildīts strauta tecējums. Pateicoties lietiem, ūdens bija daudz, un tas kā traks gāzās uz Ogres pusi. Līdzīgi kā bērnībā iejutāmies atklājēju lomā, gavilējām, apsveicām viens otru un pat paspējām ūdenskritumam piešķirt nosaukumu, kas, protams, bija darināts no mūsu pašu vārdiem.

Ūdenskritums savu uzvaras gājienu sāka no notekcaurules, kuru šķērsoja ceļš un pa kuru Ogres virzienā aiztraucās vecs opelis. Šajā brīdī sākām apzināties, ka ir visai mazas cerības, ka ūdenskritums līdz šim nav ticis atklāts. Tomēr vēl kādu laiciņu turpinājām sevi bērnišķīgi mānīt par priecīgiem brīžiem un atklājēju slavu, kas mūs gaida nākotnē. Tikai dabā ir tik viegli atgriezties bezrūpīgajās bērnības sajūtās.

Interesējoties par Latvijas dabas vērtībām, šur tur bija pavīdējis Glāžšķūņa garais ūdenskritums, tomēr līdz šim nebijām plānojuši tā apmeklējumu. Izrādās, ka ūdenskritumu kategorijā Latvija ir čempione starp Baltijas valstīm, jo mums ir lielākais ievērojamu ūdenskritumu skaits – 70, Igaunijā tādu ir 40, savukārt Lietuva palikusi bez neviena. Te būtiski piebilst, ka par ievērības cienīgu, ūdenskritumu sāk uzskatīt, kad tā kāples augstums pārsniedz 20 centimetrus.

Savācām atkritumus, ko bija atstājušie iepriekšējie ūdenskrituma atklājēji un rāpāmies pa gravu laukā, kur nonācām pie mājas bez jumta. Nams nebija pabeigts, tomēr tajā jau bija iemītnieki – Krūmiņi, Kārkliņi un smalkie Bērziņi. Devāmies pa ceļu uz mašīnu, tomēr prieks par atklājumu, mūs vēl ilgi nelaida vaļā.

 

 

 

Piestājam Glāžšķūnī pie tilta pār Ogres upi, kura esot nosaukta par godu zušiem (ugrj no krievu valodas). Tāpat runājot, ka nosaukumu esot devusi Katrīna II, kas, ja var ticēt leģendai, izaugusi Ogres krastos Mazstaldātu mājās. Savukārt par glāžšķūņiem kādreiz sauktas stikla ražotnes, kuru Latvijā bijis papilnam. Te ir bijuši pat divi – baltais un zaļais glāzšķūnis, kur attiecīgi ražots caurspīdīgo un krāsaino stiklu.

Apskatot ceļa malā novietoto Kalnrēžu atsegumu shēmu, redzams, ka dabas pieminekļa teritorija sastāv no divām daļām. Augšējais jeb Glāžšķūņa posms ir 1,4 km garš, un tas sākas uzreiz lejpus tilta. Šā posma atsegumi atrodas abos upes krastos, tie ir līdz 5 m augsti un vienā daļā posma veido savdabīgu kanjonu. Klupdami, krizdami gar tilta malu nošļūcam pie Ogres upes. Līdz ar nesen pieredzētajām spēcīgajām lietavām upes dolomīta krasts ir pārklāts ar slideniem dubļiem, kurus sedz biezā kārtā sakritušas lapas.

Slidinādamies dodamies gar straujo upi, rāpjamies pāri milzīgu koku stumbriem, kuru svaru iezis nav izturējis un iegāzis upē. Vietām iezis apaudzis ar spilgti zaļām sūnām, caur kurām sūcas un pil mazas urdziņas. Tālākajiem notikumiem mēs nebijām gatavi, jo nejauši uzgājām pārsteidzoši skaisto Glāzšķūņa garo ūdenskritumu, par kuru pastāstīsim kādā no nākamajiem 100 dabas brīnumu stāstiem.

Pa ceļam uz otru atsegumu nolemjam piestāt pie Sietiņu dižakmens, saukta arī par Velna akmeni. Kā skaidri norāda nosaukums, arī ar šo akmeni Velnam ir bijusi darīšana. Teika stāsta, ka ar to nelabais plānojis aizsprostot Ogres upi, tomēr iedziedājies vienmēr modrais gailis, novēršot nelaimi un velns akmeni atstājis tur, kur tas ir tagad.

Līdz šim redzētie dižakmeņi parasti ir bijuši ceļmalās, nelielās pļaviņās, pie meža vai kā tas ir Nīcgales dižakmens gadījumā – pašā meža vidū. Ar Ogres rajona lielāko dižakmeni ir citādāk – tas lepni guļ labības lauka vidū. Vasarā un pavasarī tas paslēpjas miežos, kviešos vai kukurūzā. Savukārt rudenī un ziemā tas ir ekshibicionists un redzams jau pa gabalu.

Lejā esošais jeb Kalnrēžu posms atrodas 1,8 km lejpus Glāžšķūņa posma – iepretim Kalnrēžu mājām – un ietver 0,4 km garu atsegumu upes kreisajā krastā. Māju saimniekiem apjautājamies, vai varam te atstāt mašīnu un vai bieži brauc ceļotāji. Uz abiem jautājumiem saņemam apstiprinošu atbildi. No mājas izskrien rotaļīgs vilku aitu suns, kurš līdzīgi kā Skaistkalnes kritenēs satiktais Rembo ir sajūsmā par mūsu klātbūtni.

Šķērsojam lauku un pazūdam krūmos, nelielu gabaliņu iespējams iet gar upi, tad gan jākārpās augšā pa stāvu nogāzi. Drīz vien nokļūstam amfiteātrim līdzīgā padziļinājumu, kurš atgādina meteorīta krāteri. Izrādās, te atrodas vecais karjers, kurā 1930.–40. gados ir iegūts t.s. Rembates dolomītsmilšakmens. Tas pielietots kā būvakmens Rīgā Mākslas akadēmijas galvenās ieejas kolonās, Dubultu baznīcas altārī, kā arī Finanšu ministrijas pirmā stāva fasādes apdarei.

Te atsegums ir augstāks, sasniedzot pat 8 m un no tā paveras burvīgs skats uz Ogres upes lokiem. Dabas pieminekļa teritorijas īpašā vērtība ir tāda, ka tie ir lielākie un, iespējams, vienīgie Ogres svītas savdabīgo iežu atsegumi Latvijā. Kaut kur lejā, starp lielajiem klintsbluķiem, meklējama 3 metrus garā Ogres upes ala, kuras apmeklējumu augstā ūdens līmeņa dēļ atliekam uz citu reizi. Pa dzeltenajām kļavu lapām dodamies cauri nelielajam mežam un pāri laukam uz mašīnu. Ir oktobra vidus, bet siltā gaisma un zaļais lauks saka, ka ir vasara.

 

Karte: http://ej.uz/kalnrezuatsegums

Avoti: Ogres novada Tūrisma informācijas centrs

 

 

“Suns!” apslāpēti iekliedzas Elizabete un cieši ieķeras man elkonī.

Pa dzeltenām lapām piebirušu meža ceļu mūsu virzienā nāk sirms kungs. Viņš iesmēķē un izpūš dūmus, cigareti neizņemot no mutes. Viņam līdzi ir paliela auguma vilku aitu suns. Netālu no mums suns vairs nespēj noslēpt sajūsmu par nenovēršamo tikšanos un pēdējos soļus veic, nedaudz ieliecies un stīvi luncinot asti. Jautāju kungam, vai suns gadījumā mūs neapēdīs, uz ko viņš atbild, ka suns normālus cilvēkus neēdot.

Smēķējošais vīrs ir tā ap septiņdesmit, bet suns izskatās jauniņš un neuzkrītoši cenšas palēkties un nolaizīt man seju. Vienmēr ir patīkami satikt vietējos, īpaši mežā. Mūsu jautājums par kritenēm veco kungu nepārsteidz. Diez vai vispār kaut kas viņu spēj pārsteigt. Rādām uz karti, kurā attēlotas ievērojamākās apkārtnes kritenes un jautājam, kā labāk līdz tām nokļūt. Viņš, cigareti no mutes neizņēmis, stāsta, ka mežā ir sakrituši koki un taciņas vairs nav izejamas, lai nākam viņam līdzi, viņš parādīs labāku ceļu. Kā izrādās suni sauc Rembo, lai gan vairāk pēc Rembo izskatās viņa saimnieks.

Ar kritenēm saistīti daudzi stāsti un leģendas. Kādam zeme esot aprijusi govi, citam zirgu, trešajam zeme atvērusies zem pirtiņas, kura tad arī pazudusi ar galiem. Skaistkalnes pusē iedzīvotāji, līdzīgi kā Rembo saimnieks, jau ir pieraduši pie kritenēm, jo tieši te vērojamas Latvijā nozīmīgākās karsta kritenes – sarežģīta ģeoloģiska parādība, kas norisinās pazemē. Ūdenim izskalojot šķīstošos iežus, tai skaitā ģipšakmeni, pazemē veidojas tukšumi, un, tiem pakāpeniski palielinoties, zemes virsējie slāņi zaudē pamatu un iebrūk.

Smēķējošais Rembo saimnieks, kura cigarete, šķiet, īsāka nekļūst, stāsta, ka tepat ceļa malā esot divas kritenes. Patiesi, ceļš izlīkumo starp divām dziļām gravām! Viņam pašam viena tāda kritene esot iebrukusi taciņā, kas vedusi uz pirti. Kungs iet lēnām un aizrautīgi stāsta dažādus kriteņu stāstus un to, kā vētra ir sagāzusi mežā kokus. Dažas kritenes esot jau ļoti senas un to varot noteikt pēc lielajiem kokiem, kas aug tajās. Pēc brīža mums jāšķiras, kungs aiziet pa lielo ceļu, mēs nogriežam mežā. Rembo vēl kādu sprīdi nāk mums līdzi, kamēr saimnieks to ar lielām pūlēm sasauc.

Mežā ir rudens. Sakrituša lapas, vētras sagāzti koki un kritenes, kuras ir piepildījis jau vairākas nedēļas no debesīm krītošais ūdens. Lai, tā teikt, labāk saaugtu ar mežu, jau pēc 10 minūtēm esam piebriduši zābakus un, kārpoties pāri nolauztajiem kokiem, sasmērējuši drēbes. Mežs vislabāk smaržo tieši šādās siltās rudens dienās. Atrodam trīs meža ezeriņus, kuri radušies dziļu kriteņu vietās un neskaitāmas brūna ūdens pielietas dobes, kuras sparīgi papildina pa gabalu sadzirdamas urdziņas.

Atpakaļceļā izejam uz tā paša rudenīgā ceļa. Brienam pa mirušajām lapām un apspriežam negaidīto tikšanos ar kungu. Tālumā ierejas suns, droši vien Rembo.

 

Aptuvens pārgājiena maršruts: https://balticmaps.eu/?lang=lv&draw_hash=sechda&centerx=543000.0384103004&centery=6249679.141379657&zoom=0&layer=map&ls=o