Bija pats vasaras sākums, laiks bija karsts, un debesis bija pārsteidzoši skaidras. Paēduši lepnas pusdienas ciematā, ko kādreiz dēvēja par Fēliksbergu jeb laimīgo kalnu, dodamies iekšā suitu zemēs, Alsungas virzienā. Leģenda vēsta, ka šo nosaukumu vieta ieguvusi, pateicoties kādam kapteinim, kurš negantas vētras laikā apsolījis uzcelt baznīcu tai vietā, kur izdosies laimīgi izkļūt krastā. Par glābēju izrādījās kāds sēklis netālu no mūsdienu Jūrkalnes stāvkrasta, un šādi ciematiņš tika pie baznīcas.

Pirmos astoņus kilometrus, līdz pat Užavas upes palienu pļavām, ceļš ir kluss un ved cauri bieziem un koši zaļiem skuju koku mežiem. Izbraukuši no meža, uzreiz nonākam spožo saules staru apšaudē un braukšana kļūst lēnāka. Tai brīdī vēl nezinājām, ka šovasar līdz nākamām siltajām dienām nāksies gaidīt vēl ļoti ilgi, tāpēc īpaši nepriecājāmies. Pie tilta pār Užavu ir apstājusies mašīna un ar smaidiem sejā vēro, kā te, vēl sīciņajā upītē, izkāris mēli atveldzējas un smaida pretī pinkains labradors.

Suitu zemēs kādreiz valdīja katoļticīgais Johans Ulrihs fon Šverins, kurš savai ticībai pievērsis pakļautībā esošo novadu ļaudis. Ar to nav bijuši mierā kaimiņu novadu muižnieki. Pēc tam, kad Johans no savām zemēm izdzinis visus luterāņu mācītājus, muižnieku pacietība ir bijusi izmelta, un 1637. gadā tie ar viltu viņu noindējuši. Ja var ticēt nostāstiem, apkārtējo novadu iedzīvotāji valdniekam uzticīgos katoļus saukuši par viņa svītu, un tieši no šī vārda tad arī ir cēlies suitu nosaukums.

Alsungai izbraucam cauri vienā rāvienā. Netālu no Ēdoles pils, kādas ēkas pagalmā viegli iereibuši un ļoti laipni cilvēki izmetušies puspliki un cep gaļu. Latvijas nākotne ir laukos, ko apliecina kuplais bērnu bariņš, kas dragā pa bedraino pagalmu ar visiem iespējamiem minamiem, velkamiem un stumjamiem transportlīdzekļiem.

Aiz Īvandes griežam nost no lielceļa un pa galvu reibinoši stāvu ceļu nobraucam līdz kādreizējā dzelzceļa atstātajai stigai. Pēc diviem kilometriem krūmos noslēpjam savus braucamos un dodamies meklēt Baltavotu un Melnavotu, kas ievietoti aizsargājamo ģeoloģisko un ģeomorfoloģisko dabas pieminekļu sarakstā. Dīvainākais ir tas, ka it kā tik parastos brikšņos var atrasties kaut kas tik pārsteidzošs. Baltavots ir bieži apmeklēts un, spriežot pēc dažādos virzienos vedošām taciņām, apmeklētāji nonāk te arī no citām pusēm.

Baltavots pārsteidz ar savām kāpjošajām smiltīm un, no augšpuses raugoties, atgādina verdošu smilšu katlu. Avots ap savu izplūdes vietu izveidojis dziļu dīķi, kura dibenā redzama nemitīga smilšu kustība. Baltavots tiek uzskatīts par svētavotu, kura apkārtnē apmeklētāji joprojām piekopj kādu tradīciju. Teika vēsta, ka Baltavota iztekošā strauta ūdenim piemītot dzīvinošs spēks, tāpēc avota apkārtnes koki ir nokaisīti ar dažādām lentītēm un citiem priekšmetiem – tie esot ziedojumi, kas ir atstāti apmaiņā pret avota ūdeni.

Melnavotu pēc ilgstošas maldīšanās mums tomēr neizdodas atrast, tomēr internetā pieejamā informācija liecina, ka tas esot noslēpumaināks nekā tā baltais brālis – tā kāpjošais ūdens ir melns, pateicoties biezajam kūdras slānim. Apstākļus vēl noslēpumainākus padara internetā atrastās ziņas par it kā esošu trešo avotu, kuram gan nav nosaukuma, bet tas, līdzīgi kā abi pārējie, ir liels un kāpjošs. Mums ir jāsteidzas uz pēdējo Kuldīga–Rīga autobusu, tāpēc meklējumus atstājam uz nākamo reizi.

Aptuvens brauciena maršruts

Izmantotie avoti:

www.daba.gov.lv

www.ancientsites.eu

 

 

Gaujas Nacionālā parka kaktā, vien 20 minūšu braucienā no Rīgas plūst upe, kuru Murjāņos visticamāk ir šķērsojis ikviens šo rindu lasītājs. Pieredzējušiem dabas staigātājiem Lojas upes krasti ir labi zināms maršruts, tomēr, pateicoties tam, ka Loja nav iekļauta starp tradicionālajiem pārgājienu ceļiem, tās krasti nav piemētāti ar plastmasas taru un cigarešu izsmēķiem. Gauja, Amata, Salaca un citas nacionālā parka upes ar savām gravām un atsegumiem ir novērsušas dabas baudītāju uzmanību no Lojas, kura savā īsajā ceļā ir spējusi radīt īstenus mākslas darbus. Tikai 26 kilometrus garā upe ir slavena ar daudzajām smilšakmens klintīm, kuru sienās apskatāma ne tikai 1936. gadā iegravētā Rīgas alus reklāma, bet arī ar atrastajām bruņuzivju atliekām.

Loja tautā dēvēta arī par Loģi vai Klinšupīti, toties 17. gs. kartēs saukta par “Vēžu ķēniņa strautu”. Vietējie iedzīvotāji senatnē piešķīruši upes krastos esošajām klintīm dzejiskus nosaukumus – Bruņinieka lēciens, Andreja klints, Mārtiņa siena, Loreleja. Mēs pārgājienu atklājam pie Vīgantiem, lai gan maršrutu var sākt arī nedaudz tuvāk Lojas ietekai Gaujā. Gar upi ved iekopta taciņa. Maršruts ir ainavisks, ar stāviem krastiem un nelielu reljefu. Pamata taciņa līkumo pa mežu, tomēr gadās arī kāda saules pielieta pļaviņa, kur pieēdamies meža zemenes.

Pēc brīža skatam paveras senlaiku nams, uz kura plašajām un lepnajām kāpnēm saimnieko divi kaķi. Te krūmos paslēpusies laipa, pa kuru šķērsojam Loju, tāpēc līdz pat spokainajai kamaniņu trasei upi mērojam pa otru krastu. No skaistiem koka dēlīšiem rūpīgi veidotā kamaniņu trase atstāj iespaidu, it kā būtu pamesta steigā. Pie vienas no virāžām ir atstutētas kamaniņas un turpat līdzās esošā moku ratam līdzīgā ierīce viegli griežas ap savu asi. Trasē satiekam cilvēkus, kas pie ceļa redzējuši norādi „Privātīpašums”, tāpēc jautā, vai mēs esam trases īpašnieki.

Tālāk ejot, satiekam divus makšķerniekus, kas atnākuši pēc forelēm, bet spriežot pēc bēdīgajiem komentāriem un tukšajām ķeselēm, mājās aizies tukšā. Pie Valmieras šosejas tilta no kraujas upē veļas neliels ūdenskritums. Upes caurteka vismaz šodien ir sekla un izbrienama ar baudu. Krietni grūtāk ir tikt pa šļūdeno granti atpakaļ uz šosejas. Vīgantu krodziņā atgriežamies pa šoseju un apēdam pa aukstās zupas bļodai ar buljona pīrādziņiem.

Tiem, kas vēlas ainavisku, viegli sasniedzamu un interesantiem objektiem piesātinātu pārgājienu ar salīdzinoši vieglu reljefu – Loja ir īstā vieta. Šis varētu būt labs iesācēju maršruts, kā arī ērts maršruts senioriem un ģimenēm ar bērniem. Turklāt iespējams pieķert klāt Ziedoņa māju,  Inčukalna Velnalu un Mednieku pili, kas turpat vien atrodas. Atpakaļceļu arī ieteicams veikt gar Loju, jo gājiens līdzās dzīvajai Valmieras šosejai ir neomulīgs. Zemāk dažas bildes no Inčukalna velna alas un tās apkārtnes.   

Aptuvens pārgājiena maršruts

Ar Elizabeti esam vienojušies, ka ceļa gabals no Pāvilostas līdz Jūrkalnei ir skaistākais, pa kādu esam braukuši. Varbūt tam par iemeslu kalpoja vasarīgā diena ar spožo sauli un ceriņiem, ābelēm un ķiršu kokiem, kas ziedēja kā traki. Iespējams, nepieciešamo iespaidu radīja plašums abās ceļa pusēs un tālumā redzamā un skaidri nojaušamā jūra.

Apskatot Latvijas karti, var viegli pamanīt, ka pie Jūrkalnes jūra sauszemē ir iegrauzusi tādu kā gropi. Zinātnieki apgalvo, ka tieši Jūrkalnē un tās apkārtnē jūrai ir vislabākā apetīte un te jūrā aizskalots tikpat daudz zemju, cik pārējā Latvijas piekrastē kopumā. Te krasta atkāpšanās notiek jau vismaz 5000 gadus, radot ainavisko Baltijas jūras stāvkrastu.

Iespaidīgs skats paveras no šosejas Strantes muižas virzienā. Gadsimtiem ejot, krasta erozijas rezultātā jūra muižai ir piezagusies pavisam tuvu. Kādā no 1936. gada laikraksta “Daba un Zinātne” numuriem atrodams citāts par Strantes muižu: “Taka gar stāvkrasta malu, kas te vietām zāli apaudzis, aizved mani līdz pat Strantei — bijušās muižas centram, kura saimniecības ēkas jau atrodas ļoti tuvu kraujas malai — nobrukumā atsedzas vecas smēdes vieta, šeit jūra sevišķi stipri graujot krastu, dažu rudeni noraudama vairāku metru platu joslu.”

Jūrkalnes stāvkrastā esam bijuši vairākas reizes, tāpēc nolemjam apskatīt dabas brīnumu citā vietā. Izvēle krīt par labu Labragam – senam jūrnieku ciemam, kur 20. gs sākumā bijusi jūrskola un vietējie iedzīvotāji pat apsaimniekojuši nelielu floti. Šodien par tālajiem laikiem liecina vairs tikai piemiņas akmens un jūra, pie kuras nokļūt vairs nav nemaz tik vienkārši.

Lielākā daļa uz jūras pusi vedošo celiņi bruņojušies ar zīmēm “Iebraukt aizliegts”. Ar vieglu devu bezkaunības nonākam pie pamestas saimniecības ēkas, kuru pāris desmitgažu laikā visticamāk piemeklēs Strantes smēdes liktenis. Uzdrošināšanās nobraukt no ceļa un iebraukt dabā, vienmēr tiek atalgota ar piedzīvojumu. Skats no Labraga stāvkrasta ir satriecošs un rada sajūtu, ka esam nokļuvuši citā pasaulē. Sēžam uz soliņa, kuru jūra aizraus, iespējams, jau kādā no šī rudens vētrām, un baudām sauli.

 

Tālāk ceļš ved uz Jūrkalni, kur tūristu straumes ik gadu atstājot pienesumu vietējai ekonomikai. Lai cik tas paradoksāli neizklausītos, bet arī krastu erozija var nest zināmu labumu. Tomēr tā tas nav bijis vienmēr. Stāvkrasts un Kurzemes jūrmala pēc Otrā pasaules kara piedzīvoja drūmus laikus. Piejūra pēc kara kļuva par PSRS rietumu robežu. Šeit iebraukt varēja tikai ar īpašām atļaujām un pavisam reti. Uz ceļiem atradās kontrolposteņi, jūrmala tikai regulāri noecēta, zvejas laivas – iznīcinātas.

 

Tomēr jāatzīst, ka šāda režīma ieviešana, piejūras mežus pasargāja no padomju laikiem raksturīgās dabas resursu nesaudzīgās apsaimniekošanas, tāpēc gan mēs, gan citi tūristi mūsdienās šeit varam baudīt maz skartu dabu.

Aptuvens braucienas maršruts

Izmantotie avoti:

http://tradicijas.blogspot.com/2016/10/strante-ulmale-labrags.html

 

Veczemju klinšu apmeklējumu var apvienot ar turpat netālu esošo Ķurmragu un tā apkārtnē esošajām klintīm (http://www.25wolves.com/kurmraga/), kūrām esam veltījuši veselu stāstu. Tomēr ja mēs salīdzinām abās vietās piedzīvoto – vietas atšķiras ļoti būtiski. Ķurmrags ir mežonīgs, romantisks un daudzveidīgs, savukārt Veczemju klintis ir kļuvušas par publisku atpūtas vietu, padarot tās vieglāk pieejamas vecāka gada gājuma cilvēkiem un ģimenēm ar maziem bērniem.

Pēc 2005.gada 9.janvāra orkāna, dēvēta par Ervīnu, starp kura „sasniegumiem” minama 60% Latvijas teritorijas atstāšana bez elektrības, neviens vairs nevarēja apgalvot, ka zina, kā izskatās Veczemju klintis. Pēc vētras pazuda ne tikai visi dabas huligānu uzšņāptie petroglifi uz klinšu sienām, pazuda arī grotas un alas, vietā radot pilnīgi jaunus smilšakmens zīmējumus. Orkāna radītie viļņi 180 metrus garās klintis padarīja gandrīz trīs reizes garākas, radot iespaidīgākos smilšakmens klinšu atsegumus visā Vidzemes jūrmalā.

Pie Veczemju klintīm ierīkota maksas autostāvvieta – patīkami redzēt, ka kāds rūpējas par apkārtni un rada ērtus apstākļus atpūtniekiem. Te ir ierīkoti piknika galdi ar skaistu skatu uz jūru, labiekārtoti celiņi un izbūvēta ērta laipa nokļūšanai liedagā. Smilšakmens klinšu atsegumi pat šajā ne visai omulīgajā laikā ir ļoti apmeklēti. Pludmale ir pilna ar cilvēkiem un pie klintīm norisinās vismaz divas foto sesijas. Nedalītu bērnu uzmanību piesaista nobeidzies ronis, kura atlikusī ķermeņa daļā ir kļuvusi par pamācošu piemēru tam, ko praktiski nozīmē jēdziens – barības ķēde.

Veczemju klintis, kuras mēdz dēvēt arī par Mantiņu vai Sarkanajām klintīm Padomju laikos kļuva par kino industrijas superzvaigzni. Kā apgalvo interneta avoti, šeit filmēti skati tādām leģendāram filmām kā “Ilgais ceļš kāpās” ,”Vecā jūrnieka ligzda”, „Zītaru dzimta” un „Nakts bez putniem”.

Veczemju klintis tiek uzskatītas par skaistākajiem un iespaidīgākajiem piejūras Devona atsegumiem. Tā ir 480 m gara, 3,5 m augsta Burtnieku svītas smilšakmens klinšu siena, ar daudziem ciļņiem un ierobiem, nišām un alām. Klinšu slāņos iezīmējas zemes vēsture vairāk nekā 400 miljonus gadu atpakaļ, kad mūsdienu Latvijas teritorija atradās pat nedaudz zem ekvatora un to klāja sekla silta jūra. Klintis veido tā laika iežu sanesumi, kuri laika gaitā ir sacementējuši.

Klinšu vidusdaļā redzama īpatnēja struktūra – purva ūdens pārvietojis smilšakmenī dzelzi saturošos savienojumus, izveidojot atkrāsotu zonu un dzelzs savienojumu garoziņu. Ledāja nogulumos vietām ir arī nelieli devona nogulumu atrauteņi. Vietām virs ledāja nogulumiem līdz 2 m biezumam ir arī Baltijas ledus ezera piekrastes zonas grants, oļi un akmeņi.

Izmantotie avoti: www.dabasretumi.lv

 

No meža iebraucam tieši Pāvilostā jeb Āķagalā, kā to mēdz dēvēt vietējie. Pirmais, ko ieraugām ir hipiju stila busiņš. Esam ieradušies pilsētā, kura, iestājoties atbilstošiem laikapstākļiem, kļūst par sērfošanas paradīzi. Ir silta pievakare, un Pāvilosta ar savu silto mieru un romantisko šarmu lēnām nozog mūsu sirdis. Pirmie redzētie cilvēki ar sup dēļiem vago Sakas upi. Saka ir Durbes un Tebras koptekupe un, lai arī ir tikai 6 kilometrus gara, tomēr vietām tā ir 11 metrus dziļa, padarot to par vienu no Latvijas dziļākajām upēm.

Pa ceļam uz Pāvilostu, ciemojāmies Akmeņragā, kur pie kūpinātavas centāmies nopirkt vēja zivis, bet delikatešu īpašniece teica, ka nevarot pārdot, jo šodien noķertas tikai sešas un knapi pietikšot pašiem. Par laimi, vēja zivis ir nokļuvušas mūsu viesnīcas restorāna ēdienkartē. Pasniegtā vēja zivs mūs pamatīgi pārbiedē ar savām koši zaļajām asakām, tomēr garšo lieliski. Pievakarē uz viesnīcu pārrodas pārguruši, bet laimīgi cilvēki hidrās, ar sērfošanas dēļiem plecos, vēju un jūras sāli matos.

Pateicoties spožajai saulei, pludmales ainava jau no paša rīta drīzāk atgādina tirkizzilos Dienvidu ūdeņus. Pāvilostā vēl joprojām zvejo, par to mēs pārliecināmies no rīta, ieraugot ar nelielām gumijas laivā piemētātu jūru. Diviem sirmiem kungiem rīta zveja jau ir noslēgusies, un viņi ar nelieliem gājieniem un ilgām pauzēm stiepj savu gumijas laiviņu kāpās.

Netālu no krasta jūrā lepni nosēdies Pāvilostas akmens milzis. Pēc formas granīta akmens atgādina virs jūras izslējušos asu šķautni – tas izteiksmīgi kontrastē apkārtējā ainavā. Akmens tiek uzskatīts par lielāko jūrakmeni Baltijas jūras piekrastē, tā augstums sasniedz 3,5 metrus virs grunts. Padomju laikā akmens kalpojis par robežzīmi, aiz kuras tālāk gar jūras krastu ļaudis nedrīkstēja iet. Mēs šodien varam iet tālāk, tāpēc dodamies apskatīt Pāvilostas pelēko kāpu.

Pelēkās kāpas ir jūras krastā esošas kāpas, kurās aktīva smilšu kustība vairs nenotiek vai notiek ļoti nenozīmīgi. Pāvilostas pelēkā kāpa, uz kuru dodamies mēs, ir Eiropas nozīmes īpaši aizsargājams dabas liegums un tiek uzskatīta par plašāko pelēko kāpu Latvijā. Nonākot uz kāpas ir sajūta, ka esi nokļuvis uz citas planētas, mainījies ir viss – koki izskatās citādāk, un zemsedze ar savām sūnām un ziediem pavisam neatgādina ierasto ainavu. Avotos teikts, ka pelēkās kāpas visskaistākās ir jūlija otrajā pusē un augustā, kad te zied mazais mārsils un čemurainās mauragas, tad pelēkā kāpa iekrāsojas dzelteni violetos toņos. Tāpēc, visticamāk, būs jāatgriežas te arī vasaras otrajā pusē.