Kalnabeitu daudzpakāpju ūdenskritums ir viens no noslēpumainākajiem mūsu dabas brīnumu saraksta dalībniekiem, jo internetātā arī neizdevās sameklēt tā precīzu atrašanās vietu.Arī pieejamā informācija bija visai skopa. Kā arī nav īsti saprotams, vai būtu godīgi to saukt par dabiski veidojušos ūdenskritumu, jo tā izteka no avota ir regulēta ar vairākiem betona klučiem. Te gan jāmin, ka šis nav vienīgais ūdenskritums, kuru ir “pielabojušas” cilvēka rokas.Tas pats sakāms arī parKazu gravas septiņpakāpju ūdenskritumu un Riežupes rumbu.

Pēc pamatīgas maldīšanās pa mežizstrādes transporta izdangātiem un nesenā sala sastindzinātiem ceļiem, nonākam pie iespējamās ūdenskrituma atrašanās vietas. Apkārtne ir nemīlīga, un no vairākām pusēm rej ziņkārīgi suņi. Tā kā esmu vēljoprojām uz kruķiem, tad ekspedīcijā sūtu savu uzticamāko cīņu biedru – Elizabeti. Viņa, bruņojusies ar fotoaparātu, termosu un bezbailību dodas ceļā, un es viņu solu nelielu gabaliņu pavadīt. Liels ir mūsu pārsteigums, kad, izkāpuši no mašīnas, sadzirdam skaļas ūdens čalas, kas liecina, ka ūdenskritums patiesībā ir tepat. 

Ūdenskritums sākas no avota, līdzīgi kā daudzas Lorupes pietekas. Ar to skaidrojams upes mūždien aukstais ūdens. Pateicoties salam, ūdenskritums ir izveidojis daudz skaistas lāstekas, un jāsaka, ka šis ir viens no ainaviskākajiem ūdenskritumiem, kāds redzēts Latvijā.Ūdens acīmredzot ir bagāts ar avotkaļķiem, jo gadu gaitā tas ir izveidojis vairākas kāples, kuras, tuvojoties Lorupei, kļūst aizvien platākas. Augstākās ūdenskrituma kāples ir apskatāmas pie pašas ietekas, kur sasniedz pat pusmetra augstumu, ierindojot ūdenskritumu starp 50 augstākajiem Latvijā.Lorupes krasti šajā vietā ir aizauguši, un upe ir pilna ar sakritušiem kokiem. Ūdenskritums atrodas teritorijā, kas kādreiz ietilpa lepnajā un cildenajā Lorupes muižā, no kuras mūsdienās ir palikusi vien saimniecības ēka. Tepat, aiz līkuma,ir Lorupes ieleja, kuralīdz viadukta izbūvei pagājuša gadsimta 60. gados, bija viens no tipiskiem Siguldas ainavas simboliem. Bet par to vairāk citā stāstā.

 

Lūgums ņemt vērā to, ka dabas objekts atrodas tiešā privātīpašuma tuvumā, kā arī ievērot visus nepieciešamos piesardzības pasākumus.

Apmēram piecus kilometrus garais piejūras posms starp Garciemu un Vecāķiem nav vienkārši mežs ar apaugušām kāpām. Meklējot informāciju par šo apkārtni, pārņem sajūta, ka tā neatrodas vis Latvijā, bet gan kādā tālā pasaku zemē ar teiksmainiem vietvārdiem, skaistām leģendām un ar katastrofu, kuru, ja var ticēt vēstures avotiem, sekmējusi pati Krievijas cariene.

Katrīnas II garās rokas spēja aizstiepties līdz pat Baltijas jūrai, liekot aktivizēt Rīgas apkārtnes piejūras mežu izciršanu darvas tecināšanas vajadzībām. Kā liecina vēsture arī ugunsgrēki apkārtnes mežos nebija retums, un pakāpeniski piejūras mežu vietā parādījās plika smilts. Zinātnieki apgalvo, ka maksimālā kailo smiltāju kopplatība tika sasniegta 18. un 19. gs. mijā un sastādīja apmēram 8000 ha.

Darvas tecinātāji un ugunsgrēki pārrāva važas, kuras gadsimtiem ilgi bija noturējušas kāpas uz vietas un, izsakoties tēlaini, dāvāja tām brīvību pārvietoties. Gandrīz 200 gadus, līdz pat 20. gs 20. gadiem, kāpas, vēju dzenātas, mainīja savu atrašanās vietu un sāka procesus, kuru sekas apskatāmas un jūtamas vēl šodien. Vēju radītās kāpu pārvietošanās jeb eolo procesu ātrums svārstījās no 0,5 līdz 5 metriem gadā un daudzviet piekrastē izveidoja tā saucamās paraboliskās kāpas.

 

Par mūsu stāsta vētraino notikumu galveno varoni kļuva Garciemā atrodamā Rīgas līča piekrastes lielākā paraboliskā kāpa, kura līdzīgi kā Bolderājas kāpa, reiz sacēla pamatīgu jezgu apkārtnes iedzīvotāju dzīvēs. Palaista brīvībā, kāpa pietuvojās netālu esošo “Legzdiņu” un “Bredes” (vai kā citur minēts – “Briežu”) saimniecībām. “Legzdiņu” saimniecību kāpa diemžēl apraka. Par piemiņu palicis vien kādas kāpas virsotnes nosaukums. Kaut gan “Bredes” saimniecība izvairījās no šāda likteņa, tomēr arī tās vārdā ir nosaukta apmēram 29 metrus augstā kāpas daļa, kas ir Piejūras dabas parka augstākais punkts.

Tāpat kāpas untumainās dabas dēļ nācās vairākas reizes mainīt līdzās esošā ceļa novietojumu. Tomēr, iespējams, tālejošākās sekas radīja tas, ka Paraboliskā kāpa aizbēra Langas upes gultni, kas kādreiz savienoja Ķīšezeru un Gauju. Taisnības labad gan jāsaka, ka ne tikai šī kāpa sekmēja Langas upes fragmentāru izžūšanu – kāda kāpa tais laikos klejoja arī posmā starp Garciemu un Carnikavu un Langu sāka aizbērt jau agrāk.

 

Pēc ģeologu domām mūsdienās ir atlikusi vairs tikai viena nosacīti ceļojošā kāpa – tā atrodas Plieņciemā. Pārējās pagājušā gadsimta 20. gados ar apmežošanas palīdzību tika savaldītas. Jāatzīst, ka kāpu staigāšanai bija arī pozitīvas iezīmes. Pirmkārt, Latvijā aizsākās aktīva dabas aizsardzība. Otrkārt, eolie procesi radīja augstas un ainaviskas kāpas. Līdzās šiem labumiem Paraboliskā kāpa mums ir devusi tādas vietas kā Kāpu amfiteātri un Bredes kalna Labošanās virsotni, kura, ja var ticēt leģendai, ieguvusi savu nosaukumu pateicoties lieliskajam skatam, kurš attīrot domas.

 

Kāpas ziemeļrietumos atrodas Elizabetes augstiene, kas ir Rožu kāpas pats austrumu gals un augstākais punkts. Pati Rožu kāpa ir apmēram pusotru kilometru gara, jūrai paralēli ejoša kāpa, kura savu nosaukumu ieguvusi, pateicoties te bieži sastopamajām rudajām rozēm. Tepat apskatāma starpkāpu ieplaka – Dzīvības ieleja, kas vasarās ar saviem lapu kokiem un dziedātājputniem atgādina zaļu oāzi, kas kontrastē ar apkārtnes tumšajām priedēm.

Runājot par priedēm, pat tām te ir savi vārdi, un labs vērotājs te samanīs līdz zemei noliekto Vientuļo priedi un starp kāpām augošo Vārtu priedi. Vēl te ir Ērgļa ligzdas kāpa un Augstā vērotava. Pēdējās abas gan visticamāk palikušas kā atmiņas no tiem laikiem, kad kāpas vēl nebija aizdzītas prom no jūras un noaugušas ar kokiem. Mums neizdevās atrast visus minētos dabas objektus, un es nezinu, vai tas vispār ir iespējams.

Avoti:

http://geo.msu.edu/extra/geogmich/coastal_dunes.html

https://www.daba.gov.lv/upload/File/Prezentacijas/150428_VZelcs_Kapas_LV.pdf

www.zudusilatvija.lv

http://www.tourism.carnikava.lv/

 

Aptuvena kāpas atrašanās vieta dabā: http://ej.uz/paraboliska

 

Mēs jau agrāk esam rakstījuši par dabas objektiem, kurus laika gaitā ir skārušas cilvēku, bieži vien saimnieciski motivētas rīcības, izraisītas pārmaiņas. Spilgtākie piemēri ir ceļu būves vajadzībām sasmalcinātās Kaltenes kalvas, uzspridzinātais Riežupes ūdenskritums, no kura tika iegūts niecīgs kaļķa daudzums, vai notetovētus hipsterus atgādinošais Sietiņiezis un Gūtmaņa ala. Tomēr Latvijā ir vieta, kura kopš 1965. gada ir pārvērtusies līdz nepazīšanai, un tā ir Daugavas senleja posmā no Pļaviņām līdz Koknesei. Neapšaubāmi ikviena HES izbūve būtiski ietekmē vidi un ainavu, tomēr no ainaviskā un simboliskā skatupunkta tieši Pļaviņu HES uzpludinājums minētajā posmā atstāja vistraģiskākās sekas.

Daudzu gadu garumā mūsu ģimenes iknedēļas brauciens no Rīgas uz Subati un atpakaļ locījās līdzi Daugavai, garām trijiem HES, cauri garlaicīgām pilsētām līdz pat Krustpilij, kur mēs pārcēlāmies pāri Daugavai un pazudām mežos. Pa retam – reizēs, kad tēva bērnu dienu nostalģija uzvarēja bailes nolauzt riteņus uz tolaik vēl bēdīgā stāvoklī esošā Sērenes–Jēkabpils ceļa – mēs Aizkrauklē pārcēlāmies pāri Daugavai un līdz Jēkabpilij nokļuvām pa upes kreiso krastu. Šajās reizēs, kā jau tas bērniem gadās, mēs simto reizi klausījāmies stāstu par Staburagu. Par tā grandiozajiem izmēriem, par to, kā tēvs pāri krācēm braucis ar laivām un par to, kā visa skola šņukstēdama ieradusies pie klints atvadīties. Man, vēl mazam bērnam esot, šādi stāsti neatstāja nekādu iespaidi, jo tēvs stāstīja vienu, bet acis rādīja lielu un plašu Daugavu, kurā nebija klintis, straujas krāces vai augsti ūdenskritumi.

Vēl no tiem braucieniem atceros mazās dīvainās saliņas starp Klintaini un Pļaviņām, kurām līdzīgas neesmu redzējis nekur citur Daugavā. Tikai pēc daudziem gadiem uzzināju, ka viena no šīm saliņām ir varenā Oliņkalna virsotne, kura kādreiz pacēlās augstu virs Daugavas. Kalna nogāzē esošā Andreja klints līdzās Staburagam bija iespaidīgākais Daugavas dolomīta atsegums un sava veida Latvijas klinšu kāpšanas meka. Starp citu, šajās dienās ss.lv ir atrodams sludinājums, kurā šī 350 metrus garā un 130 metrus platā sala ir nopērkama. Savukārt līdzās esošajā Klintainē par klintīm atgādina vairs tikai nosaukums, jo te Daugavā iespējams iebrist tik viegli kā rudzu laukā, savukārt vēl pagājušā gadsimta vidū šāda iecere varētu beigties ar kritienu no pārdesmit metrus augstās Kraukļa klints.

 

Tiesa gan Klintaine nav palikusi pavisam bešā, jo te meklējams neliels, bet skaists Klintaines dzirnavu ūdenskritums, kā arī tās pašas upītes sausgultne ar nepiesātināmo ūdensrijēju. Dienā, kad esam ieradušies, ūdensrijējs nav pārāk fotogēnisks, turklāt atšķirībā no netālu esošās Korkuļu ūdensrijēja tajā diemžēl nevar novērot ūdens nozušanu pazemē. Laikā pirms Daugavas uzpludināšanas ūdensrijējā pazudušo upīti bija iespējams atkal satikt Daugavas krastā, kur tā sparīgi pievienojās likteņupei ceļā uz jūru. Godīgi sakot, krietni interesantāks un ainaviskāks ir Klintaines karjers, kuram iespējams apbraukt pa šauru zemes josliņu, kas to nošķir no Daugavas, un ar mašīnu ir iespējams izbaudīt mazliet no bezceļu repertuāra.

Pļaviņu HES uzpludinājums ir laupījis daudzus ūdenskritumus, tomēr vienam ir izdevies izvairīties no šāda likteņa un tas ir Pļaviņās esošais Skanstupītes ūdenskritums. Savu nosaukumu tas ir ieguvis pateicoties Zviedru skanstij, kas 17. gadsimtā atradusies stratēģiski nozīmīgajā Polijas, Zviedrijas un Kurzemes hercogistes robežu satekas vietā. Ūdenskritums nav no iespaidīgākajiem (ja vien kaut ko pēc Pļaviņu HES izbūves Latvijas dabā vispār var nosaukt par patiesi iespaidīgu), bet tam ir trīs izteiksmīgas kāplītes un, nonākot pie tā, gribas apsēsties un mierīgi pavērot. Te gribas pasēdēt un padomāt par ūdenskritumiem, kuros ūdens vairs nekrīt, par krācēm, kuras klusē un par klintīm, kuras apaug ar dūņām.

 

Pirmkārt, atgriežoties no Ķemeru tīreļa jums būs sajūta, ka esat izdarījis kaut ko labu savai dvēselei. Tā kā man ir lauzta kāja un es šai takā esmu bijis vismaz piecas reizes, Elizabete turp gāja viena. Es paliku mašīnā un vēroju tos, kas pelēcīgi un drūmi pazūd mežā un sārtiem vaigiem un starojošām acīm atgriežas pie savām mašīnām. Vai vēl labāk – turpina gājienu uz vilciena staciju. Purva taka lielu daļu apmeklētāju piespiež izkāpt no ierastās “mājas-mašīna-darbs” cilpas un liek pakāpeniski saplūst ar dabu.

Otrkārt, šī ir lieliska iespēja izkustināt kaulus un izstaigāt kādu lieki izdzertu alus kausu vai apēstu rasola karoti. Kāda sašutusi Ķemeru laipas apmeklētāja pat iekomentējusi “Latvia Travel” mājaslapā par lielo attālumu, kas jāveic no maksas autostāvvietas līdz purva takas sākumam. Šis attālums, starp citu, ir apmēram kilometrs, rēķinot turp un atpakaļ. Plus vēl 1,5 vai 3,5 kilometri atkarībā no fiziskās sagatavotības un dienas plāniem. Tā jums nav nekāda Gūtmaņala, kuru var nofotografēt, neizkāpjot no mašīnas, vai Raunas Staburags, pie kura var nokļūt 3 minūšu laikā pa ceļu, kas ir iekoptāks par dažu labu Rīgas ielu.

Treškārt, Ķemeru tīrelis ir fotogēniskākais dabas objekts Latvijā. Tas izskatīsies lieliski arī fotografēts ar veco Nokia vai ziepjutrauku. Pieļauju, ka ikviena dabas fotogrāfa vai Instagram pavēlnieka zelta fonda neiztrūkstoša sastavdaļa būs foto no Ķemeru purva ziemā vai saullēkta, kas sagaidīts no skatu torņa. Negribu pārspīlēt fotogrāfēšanas nozīmi, tomēr ikviens iemesls ir labs, ja tas liek doties ārā no mājas un labāk, lai sociālajos tīklos ir bilde no Ķemeru purva laipas, nevis karbonāde, vai jauns mikseris.

Ceturtkārt, Ķemeru tīrelis izskatās satriecoši vienmēr, jebkurā gadalaikā un jebkurā garastāvoklī. Rudenī, kad daba citviet kļuvusi pelēcīga un depresīva, purvs kļūst krāsaināks nekā vasarā un sāk smaržot. Ziemā, kad aizsalst purva ezeriņi, purvs piesnieg balts un saulē vizuļo, kļūstot par neaprakstāmu piedzīvojumu distanču slēpotājiem. Pavasaros purvu piekliedz putnu bari un piezied tikai augstajam purvam raksturīgie augi. Lai kad jūs dotos uz šejieni, tas būs sagatavojis pārsteigumu.

Piektkārt, Ķemeru tīreļa taka ir tikai neliela daļa no tā, ko sniedz Ķemeru Nacionālais parks. Reti kur Latvijā ir iespējams vienkopus piedzīvot tik spilgtu dabas bagātību. Jau pats Ķemeru ciems ar savu vēsturi, ķirzaciņu, savdabīgo kūrorta arhitektūru, sanatoriju un Meža māju. Daudzās putnu vērošas vietas pie Slokas ezera, Dunduru pļavās un pie Kaņiera. Zaļā kāpa un sērūdens avoti Raganu purvā. Kaņiera ezera, dumbrāju un Bigauņciema dabas takas. Zvejnieki, romantiskie saullēkti un kūpinātas zivis netālajā Lapmežciemā.

 

Līdzīgi kā stāstā par Murjāņiem un gar šoseju skrienošo, apburošo Lojas upi, arī šoreiz mēs devāmies uz dabas brīnumu, kuram gandrīz visi ir braukuši garām, bet tikai retais iedomājas novirzīties pārsimts metru no šosejas, lai apskatītu salīdzinoši unikālu dabas objektu. Dodoties uz laukiem, esmu neskaitāmas reizes braucis cauri Lielvārdei, bet Lielvārdes Rumbiņu pirmo reizi apskatīju 35 gadu vecumā. Rumbiņa patiesībā ir Daugavas labā krasta pieteka, kas sākas netālu no Lielvārdes un pirms ietekas Daugavā priecē ne tikai ar elegantu ūdenskritumu, bet arī ar krāšņiem dolomitizēta smilšakmens atsegumiem.

Nokļūšana līdz ūdenskritumam ir gaužām vienkārša, pat neskatoties uz to, ka ir uzsnigusi plāna sniega kārtiņa un esmu ar lauztu kāju un kruķiem. Šķiet, ka Rumbiņas apkārtne ir iecienīta bērnu rotaļu vieta, ko pierāda vairāki puiši ar velosipēdiem un svaigas slēpju pēdas. Internetā atrodama informācija, ka ūdenskrituma platums var sasniegt 10 metrus. Iespējams, tādos apmēros tas izaug palu laikā, bet šodien tas ir apmēram 2 metrus plats.

Savukārt pavisam netālu no Rumbiņas ūdenskrituma atrodas viens no dēkainākajiem Latvijas akmeņiem – tā saucamā Lāčplēša gulta. Šis akmens ticis dēvēts arī par Lāčplēša akmeni un Pērkona bultu, un tas jau kopš senatnes bijis ierauts Pērkona un velna attiecību peripetijās. Arī mūsdienās akmenim risinājušies aizraujoši notikumi, īpaši izceļams ir 1938. gads, kad tika celts Ķeguma HES. Akmens tai laikā atradies netālu no Lielvārdes, seklā Daugavas ūdenī augšpus Ķeguma krācēm, tas nozīmē, ka HES uzpludinājums to būtu pazudinājis. Akmenim applūst neļāva, tajā tika ieurbtas tapas un ar uzpludinātā ūdens un divu liellaivu palīdzību tas tika aizpeldināts līdz Ķegumam.

  1. gadā akmens ar smagās tehnikas palīdzību no Ķeguma tika pārvests uz vietu, kur tas apskatāms arī šodien. Līdzās Lāčplēša gultai atrodama arī no tā atšķēlusies akmens daļa, saukta par Lāčplēša segu vai Laimdotas akmeni. Interesanti, ka 15 tonnas smagā Lāčplēša sedziņa ir visur ceļojusi līdzi Lāčplēša gultai. Nešķiramie akmeņi atrodas starp Andreja Pumpura muzeju un baznīcu, kurā tikko notikušas kristības un vecāki ar bērniem uz rokām steidz uz autostāvvietu.