Pavisam netālu no ciemata ar, iespējams, garšīgāko nosaukumu Latvijā, atrodas arī Bārbeles sēravots, kuram 18. gadsimtā atpazīstamības ziņā nebija līdzīgu. Runājot par garšām, līdz Bārbeles sēravota apmeklējumam biju nogaršojis divu Latvijas sēru saturošu avotu ūdeni: Raganu sēravotā un avotiņā pie Čužu purva. Abos gadījumos kuņģis sākumā neatpazina dīvaini smakojošā ūdens brīnumainās īpašībās, sāka burkšķēt, bet pēc īsa brīža, attapies labpatikā, murrāja.

Taču ne jau šī ūdens dzeršana padarīja to slavenu, bet gan liega vannošanās tā ārstnieciskajos apskāvienos. Pēc Bārbeles skolas novadpētnieku savāktajām ziņām, jau 1651. gadā hercogs Jēkabs atzinis avota ārstnieciskās spējas, tomēr, kā ziņo vēstures liecības, jau daudz senāk apkārtnes ļaudis izmantojuši avota ūdeni ārstnieciskiem nolūkiem un, iespējams, tā bijusi pat kulta vieta.

Patiesā avota zvaigžņu stunda gan pienāca tikai pēc gadsimta, pateicoties daiļrunīgajam Rīgas garnizona ārstam Benjamiņam Teofilam Grofam, kurš 1739. gadā uz šejieni nogādājis 10 sasirgušus karavīrus. Interesanti, ka pagājusi diena, līdz tas ticis attīrīts no iepriekšējo apmeklētāju drēbju gabaliem, kas ziedoti avotam. Pateicības vēstulē tā laika Kurzemes hercogam un avota īpašniekam Ernestam Johanam Bīronam viņš min, ka avots palīdzējis labāk nekā visas Rīgas zāles, un izveseļojušies visi karavīri, izņemot vienu, kam bijusi lauzta kāja.

Līdzās avota brīnumainajām spējām Grofs minējis vēl kādu avota īpašību, kas mūsdienu Latvijas dabā vairs nav novērojama, proti avots nācis laukā no zemes ar fontanējošu strūklu. Pēc dažādiem nostāstiem strūklas augstums esot sasniedzis pat 12 metrus, bet avotā iemests zelta gabals – tūlīt izmests atpakaļ. Tiesa gan, tā laika vēstures avotos atrodama informācija, ka pēc avota padziļināšanas, fontanēšana neesot vairs novērota.

Hercogs nekavējoties izpircis avotam pieguļošo zemi un izveidojis Latvijā pirmo šāda veida ārstniecības iestādi jeb kūrvietu. Vai nu cilvēka darbības rezultātā vai pateicoties apkaimē aktīvi notiekošajiem karsta procesiem sērūdens koncentrācija avotā kritās. Arī Ķemeru un Baldones kūrortu attīstība ceļu izbūves dēļ pamazām aizēnoja Bārbeles sēravota slavu. Neskatoties uz to, te vēl 20. gadsimta sākumā tika ārstēti reimatisma slimnieki. Tas noticis Latvijas sieviešu palīdzības korpusa aizgādībā, iekārtojot šeit viesnīcu, procedūru telpas, labiekārtojot parku un izveidojot deju placi.

Kā zināms, kūrvieta neesot bijusi pārāk liela – vien sešas peldu vietas un apmeklētāju skaits parasti neesot pārsniedzis desmit cilvēkus mēnesī. Otrā pasaules kara laikā kūrvieta tika sabombardēta, un par kādreizējiem ziedu laikiem liecina vien krūka ūdens smelšanai un informācijas stends. Ja esat šeit nokļuvuši, aizejiet līdz avota strautiņa ietekai Iecavas upē!

Avota atrašana, pretēji citur pieredzētajam, notika netipiski vienkārši. Nereti dabas brīnumi tiek šķietami slēpti vai vietējie to vērtību neapzinās – tas meklēšanas procesu padara azartiskāku. Ar ceļa zīmēm un vairākām nelielām norādēm Bārbeles avots, kā tāda norietējusi estrādes zvaigzne, aicina pie sevis, lai kopīgi kavētos atmiņās par laikiem, kad uz šejieni no tuvas un tālas apkaimes devās izmisušie, notika balles un notika neticami dziedināšanas brīnumi.

Uzreiz aiz vietas, kur Tūjas–Limbažu šoseja šķērso Vitrupi, mēs griežam pa labi Dziļezera virzienā un nevaram vien nopriecāties, cik skaistas ainavas paveras ceļa labajā pusē. Nav brīnums, ka te ainavu grezno nevis vecas mājeles ar sašķiebtiem jumtiem un aizaugušiem dārziem, bet gan lepnas savrupmājas ar augstām sētām un rosīgiem ļaudīm. Dziļo un ainavisko gravu izveidojuši sen aiztecējušie ledāja ūdeņi. Šodien šeit saimnieko Vitrupe, kas tikko iztecējusi no Riebezera, bet gandrīz 50 kilometru garajā ceļā satiks divus savā vārdā nosauktus ciemus un pazudīs jūrā.

Nenorimst diskusijas, kur tad īsti sākas Vitrupe: Riebezerā vai jau daudz agrāk – Lādes ezerā, kam izskrējusi cauri un sajaukusies ar Jumpravmuižas ezeru kaskādes ūdeņiem, un tad Riebezerā nonāk jau kā Vitrupe. Mēs šodien dodamies tieši uz Riebezeru un viņa mazāko brāli vai uzticamo draugu, grūti pateikt, tā saucamo Dziļezeru. “Priedīšu” mājās, kur jāpiesaka sava vizīte (jo ezeri ietilpst privātā teritorijā), ļoti laipns kungs mums piedāvā paņemt laivu, jo pastaigu taka vēl nav gatava baudīšanai bez gumijniekiem. Mēs šodien esam svētdienas atpūtnieku nosakņojumā, tāpēc viegli ļaujamies pierunāšanai.

Laivu piestātnē mūs sagaida plaša izvēle. Gan “Jūle”, maigi sizdamies pret piestātni, gan “Plūdonis”, žvadzinādams ķēdes, cenšas pievērst mūsu uzmanību. Velti tie cenšas, jo mēs izvēlamies laivu ar nosaukumu “Ezera sonāte”. Dziļezers nav Venēcijas kanāli, tomēr pavasaris ar pustrakajiem putnu treļļiem, kā arī skaistais ezers ar sakoptajiem krastiem un mūžsenajiem kokiem vizināšanos padara aizraujošu un romantisku. Mēs pārceļamies Dziļezeram otrā krastā un nonākam mūsu šīsdienas ceļojuma galamērķī – uz šaurās zemes strēles, kas vietām tikai četru metru platumā vienu no otra šķir abus ezerus – Dziļezeru un Riebezeru.

Te gan vietā būtu piebilst, ka tā tas nav vienmēr. Palos un pēc stiprākām lietavām, zemes strēlei applūstot, ezeri uz īsu brīdi satiekas, kļūstot par vienu, bet pārējā laikā tos vieno neliels kanāliņš ar koka gājēju tiltiņu tam pāri. Uz šaurās zemes josliņas ir izveidotas laivu piestātnes, atpūtas vietas ar soliem un galdiem, atkritumu urnas un pat tualetes. Zinātkārie te atradīs daudzas norādes ar informāciju par sastopamajiem augu un dzīvnieku valsts pārstāvjiem. Līdzās ierastiem augiem te ir sastopami arī neparasti ekosistēmas elementi, piemēram, desmit nu jau labi paaugušos ozolu saišķis, dažādas interesantas piepes un plato lapu īpašnieks – riekstkoks.

Atšķirīgā dziļuma dēļ vai varbūt gaismu spēles tam par vainu – ezeri šodien iekrāsojušies dažādos zilajos toņos. Dziļezers ir tumšāk zils, savukārt Riebezers izvēlējies debesu gaišzilo toni. Zemes strēle darbojas kā josla mākslinieka Marka Rotko gleznās, nodalot divus dažādu krāsu laukumus. Mēs dodamies prom atpūtušies un laimīgi, bet ezeri rāmi paliek gaidīt palus.

No Rendas ciema dodamies Usmas ezera virzienā, kur pa ceļam ir ieplānots apskatīt noslēpumaino Acleju. Ceļš ved gar Lielrendas muižās augļu dārzu. Ir agrs un neparasti saulains pavasara rīts, kas putnus ir padarījis trakus aiz laimes. Te simtiem dažādas putnu skaņas rada tādu troksni, ka mēs knapi dzirdam viens otru. Pēc brīža šķērsojam plašu lauku un celiņš pazūd mežā, kur 100 metru distancē pielasām pirmo atkritumu maisu pilnu ar iztukšotu alkohola taru. Mēs mežā esam ciemiņi un cik mūsu spēkos cenšamies aiz sevi dabu atstāt nevis tādu pašu, bet tīrāku.

Usmas ezera apkārtne var lepoties ar īpaši plašiem mežiem un tā ir reti apdzīvota. Iespējams tam par iemesu kalpoja tas, ka tikko nokusis sniegs un mēs te esam pirms pavasara talkām, tomēr visspilgtāk no šī divu dienu gājiena atmiņā paliks ciniskais kontrasts starp žilbinoši skaisto dabu un sirdi plosošo netīrību mežos, ceļmalās un ezera krastos. Vietā kur ceļš šķērso Dzelzāmurupīti, kāds bija izgāzis vismaz simts stikla pudeles, un ja vien tās netiks savāktas, daba ar tām cīnīsies vairākus gadsimtus.

Tālāk daba kļūst aizvien mežonīgāka. Mans skaļais šķaudiens, kurš dažkārt nobiedē arī mani pašu, no pļavas iztramda, divas rubeņu vistas. Tas gan ir tikai minējums, jo rubeņu mammas nezinātājam viegli sajaukt ar medņu mammām, vai rubeņu jaunuļiem. Mežā pazūd zaķis, pēc brīža stirna un gaisā riņko zosu bari. Netālu no mums ceļu pārskrien un apstājas milzīgs briedis, arī mēs sastingstam. Briedis ir labā noskaņojumā un jūtas droši, tāpēc mums ir iespēja viņu vērot. Pēc neilga laiciņa viņš mūs ir saskatījis un intensīvi osta gaisu, paiet pāris soļus mums pretī, atskārš, ka mēs esam cilvēki, strauji salecas un pazūd mežā.

Brieži acīmredzot te nav retums, jo pēc brīža redzam trīs biežu mammas ar diviem mazuļiem. Brieži ilgi skrien paralēli ceļam, dodot mums iespēju apbrīnot šo dzīvnieku vieglumu un grāciju. Rodos priekšstats, ka tie skrien pa līdzenu parketa grīdu, nevis celmiem klātu izcirtumu. Pēc brīž ceļš šķērso melnu lēni plūstošu upīti ar zemiem, ģeometriski precīzi veidotiem krastiem. Rūpīgāk ieskatoties atklājas, ka upītes ūdens ir kristāldzidrs un tās tumšā kūdrainā gultne veido optisku ilūziju. Dodamies pret straumi, nolemjot, ka tā visticamāk sākas Aclejas avotos.

Gājiens pa dzīvnieku iemītām taciņām ir viegls un ainavisks. Daba te ir savdabīga un noslēpumaina. Apmēram pēc 10 minūšu gājiena, upīte pārvēršas par purvainu dīķīti, tomēr pēc neliela gabala turpinās atkal, met līkumu un pēkšņi beidzas. Straumes te vairs nav un ūdens šķietami stāv. Negribas ticēt, ka tas arī viss, un pēc īsas izpētas atrodam vietu, kur kanāliņš atsākas. Rodas sajūta, ka mēs staigājam pa otro stavu, jo soļi dobji atbalsojas kaut kur zemāk. Pusdienas saule ļauj mums ielūkoties nelielajiem dobumiem līdz pašam dibenam, no kurienes uz mums skatās dzidras, pat zilganas acis.

 

Avotos ir apstājies ne tikai ūdens bet arī laiks, apkārt nedzird putnu dziesmas un tajos esošās kritalas izskatās, kā pārakmeņojušās. Lai arī nedaudz biedējoši, tomēr šeit gribas palikt ilgāk. Līdzās, stāvs kā siena, izslējies kailais Abavas senlejas krasts, caur kura vērtīgajiem iežiem skalojas Aclejas avotu ūdens. Piecdesmit metrus no krasta virsotnes sākas karjers,kurš tīkoja pēc šiem iežiem, tomēr tā izplešanos Aclejas virzienā apstādināja dabas liegums. Šodien karjera ūdeņos saimniekoja lauči, pīles un divi dusmīgi gulbji.

 

Pērnajā rudenī, kad Rendā bijām iepriekšējo reiz, nonācām tur naktī, tāpēc Īvandes ūdenskritumus varējām vērot tikai lukturu gaismā. Šoreiz Rendā ierodamies no agra rīta. Debesis ir skaidras, un tiklīdz aiz līkuma pazūd autobuss, tālumā kļūst dzirdamas Īvandes ūdenskrituma čalas. Vienīgie sastaptie cilvēki ir kāds dzīves svinētāju pārītis, kas uz soliņa ar skatu uz Īvandes ieleju malko skārdeņu alu.

Mūsu gids šodien ir balts kaķis, kuru iesaucam par Sniedziņu. Viņš mūs pavada ik uz soļa, neatlaidīgi cenšas tikt foto kadrā un, protams, diedelē brokastu desu. Kamēr Elizabete rīta gaismā fotografē, es apsēžos, ieslēdzu telefonam lidojuma režīmu un pārslēdzos no pilsētas uz dabas tempu. Paiet laiks, kamēr aptveru, ka laiks pieder tikai mums, šeit nekur nav jāsteidzas, nevienam nav jāzvana. Tikai tad, kad tas izdarīts, var doties tālāk.

Īvandes rumba ir apakšējais un lielākais no Īvandes ūdenskritumiem – tās augstums ir ap diviem metri, bet platums – 10 metri. Te mēs brokastojam, espreso kanniņā pagatavojam aromātisku kafiju un savācam pa apkārtni izmētātos atkritumus. 200 metru pret straumi, Īvandes upītei no lēzenas ielejas pārejot šaurā kanjonā, uzmeklējam augšējo Valdātu rumbu. Starp abiem ūdenskritumiem ir izveidots mākslīgs dambis, kas iespiests starp dolomīta atsegumiem, veiksmīgi iekļaujas ainavā un veido trešo ūdenskritumu.

Vāveres, šķiet, te ir pieradušas pie cilvēkiem, jo ļauj pienākt pavisam tuvu. Vairākas reizes kā bulta aizšaujas elektrozilais zivju dzenītis. Skaisto ūdenskritumu apkārtnes ainava krasi kontrastē ar briesmīgo ķieģeļu ēku, kurai ir izdauzīti logi un kas, spriežot pēc plakāta, ir izlikta pārdošanai. Tāpat arī, vismaz kopš 2015. gada, pārdošanai ir izlikta līdzās esošā, kādreizējā mācītājmuiža. Visai ekskluzīvs objekts, jo, ja var ticēt zemes plānam, līdz ar muižas ēku, vismaz formāli, īpašumā iespējams iegūt arī abus ūdenskritumus.

Jābrīnās, kā šeit un citos Latvijas dabas objektos, vēl kopš padomju laikiem saglabājušies betona kluči un nelieli baltu silikātķieģeļu namiņi, kuros mājvietu atraduši visi apkārtnes atkritumi. Droši vien tas ir tāpēc, ka cilvēka acs ar laiku pierod pie visa, turklāt bieži vien tas, kas mums jau no mazotnes ir acu priekšā, nešķiet nekas īpašs. Nelielās Īvandes upītes ūdenskritumi Latvijas mērogā ir patiesi apbrīnojami dabas objekti ar, mūsuprāt, lielu dabas tūrisma potenciālu, kas šobrīd netiek pienācīgi realizēts.

Deviņdesmito gadu beigās, braucot cauri Ogrei, metās šermuļi. Ogre ar savām drūmajām ielām un noplukušajām, blīvi sabūvētajām daudzstāvenēm drīzāk atgādināja attālu Rīgas guļamrajonu, nevis kūrortpilsētu, kas vēl pagājušā gadsimta 30. gados sīvi cīnījās ar Jūrmalu. Kopš deviņdesmitajiem daudz kas ir mainījies–pilsēta lēnām, bet mērķtiecīgi atgriež savu dabas kūrorta slavu, un viens no spilgtākajiem Ogres renesanses flagmaņiem ir tieši Zilie kalni.

Ogres kā kūrorta saknes meklējamas 19. gadsimta 60.gados, līdz ar Rīga–Dinaburga dzelzceļa līnijas atklāšanu, tomēr Pirmā pasaules kara frontes tiešais tuvums kūrorta attīstību pārtrauca. Otrais uzplaukums sākās jau pieminētajos pagājušā gadsimta 30. gados, kad Ogres iedzīvotāju skaits vasaras mēnešos pieauga gandrīz desmitkārtīgi, un, lai gan pilsēta atpalika no Jūrmalas, tomēr bija daudz populārāka par citām mūsdienās ierasti populārajām atpūtnieku vietām – Saulkrastiem vai Siguldu. Pilsētā tolaik bija vairākas viesnīcas, sanatorijas un kūrvietas. Ar nolūku izveidot lepnu peldvietu, pat tika nedaudz uzpludināta Ogres upe un pilsētā ieviests peldu nodoklis, kas attiecās uz pierakstītajiem vasarniekiem.

Tajos laikos īpaša vieta Ogrē tika atvēlēta Zilajiem kalniem, kur izveidoja ziemas sporta veidu parku un 1934.gadā izbūvēja tramplīnlēkšanas centru, kas, kā liecina tā laika prese, izmaksājis 1500 latu un aprīkots ar tiesnešu un skatītāju tribīnēm. Ogres tramplīns bija vidēja lieluma –, ja Siguldā varēja sasniegt 50 metru tālus lēcienus, Cēsīs – 30 metru, tad Ogrē bija iespējami lēcieni ne tālāki par 25 metriem. Pēc Otrā pasaules kara tramplīnu Zilajos kalnos vairs neatjauno, jo tika saņemts arheologu atzinums, ja iepriekšējā būve uzcelta uz pilskalna.

Arī mūsdienās Zilie kalni ir kļuvuši par nozīmīgu distanču slēpošanas centru, ko sniegotās darba dienu pievakarēs pārpludina galvaspilsētas un tuvākās apkārtnes slēpotāji. Pārējiem Zilie kalni piedāvā neparasti ainaviskas un sveķu aromāta piepildītas taciņas, kas savieno Ogres pilsētu ar Dubezeru un tālāk – Ikšķili. Rudeņos te ir visai tukšs pat nedēļas nogalēs, toties, kad mēs te ierodamies aprīļa sākumā, līdz ar pirmajiem pavasara saules stariem, cilvēku ir tik daudz kā lielveikalā. Takas augstākajā punktā atrodas skatu tornis, kura stāvās kāpnes dažiem ir smags un pat nepārvarams pārbaudījums.

Paši Zilie kalni ir Ogres Lielo Kangaru osu grēdas sastāvdaļa, kam raksturīgs izteiksmīgs reljefs. Osi ir zemledāju tuneļos plūstošo ūdens straumju veidoti gari līkloču vaļņi un pauguru virknes, kas radušās 12–14 tūkstošu gadu senā pagātnē.Senajam cilvēkam par laimi nebija pieejama šāda informācija, un viņš kalnu izcelsmi bija spiests skaidrot ar iztēles palīdzību. Par Zilo kalnu un to nosaukuma rašanos stāsta dažādas teikas, tomēr man mīļākā ir šī: kalnu grēdu esot uzbēris kāds milzis, kurš, stiepjot uz Rīgu sāli, nav gribējis mērcēt kājas apkārtnes purvos. Nogurdinošo pārgājienu atpūtas brīžos, milzis mēdzis aizkūpināt pīpi, kalnus ietinot zilganā dūmakā.